Skatos: vīrs nolāpītā, zilā ukraiņu garsvārkā un pārplēstu naģeni, nuja, no ārpuses tāds sīkpilsonelis, stāv ar muguru pret mani un rušinās kāpostos. Piegāju viņam klāt. Vai jūs, sak, tāds un tāds?
Viņš pagriezās, un, teikšu jums, kā te stāvu, šitādas caurredzīgas acis savu mūžu nekad nebiju redzējis. Vispārīgi ņemot, viss ģīmis plaukstas lieluma, kazbārdiņa un iekritusi mute - vecs vecis.
«Es pats gan,» viņš saka, «ko jums labpatiktos?»
«Labpatiktos, man, redzi, ko!»
Nu, un rakstiņu viņam nagos. Viņš tā vērīgi noskatās uz mani un saka:
«Iesim, lūgtum, uz istabu, bez brilles nevaru salasīt.»
Kas atliek, kopā ar viņu iegājām viņa mājelē, nu, būdele kas būdele, trūcīga, plikiņa, šķība un greiza, kā tikai tāda turas!
Pie sienas senlaikos zīmēti svētie, melni kā ogle: acu baltumi sejā tā vien tikai spīd! Viņš izņēma no galdiņa apaļas dzelzs brilles, apsegloja degunu, izlasīja vēstulīti un atkal caur brillēm noskatījās uz mani.
«Jūs pie manis kādā vajadzībā?»
«Jā, tāda man ir,» es saku, «patiesi!»
«Tā-a,» viņš saka, «ja nu ir, klājiet vaļā, bet mēs paklausīsimies.»
Vai spējat to kaut iedomāties: viņš pats apsēžas, izvelk no kabatas rūtainu drāniņu un izklāj sev uz ceļiem, bet šī drāniņa caurumos, un vēl tik cienīgi raugās uz mani, kā piederētos senatoram vai kādam ministrim, un mani nesēdina. Kas vēl tas lielākais brīnums: es piepeši jūtu, ka mani pārņem mulsa, tāda mulsa... taisni dūša papēžos! Ar savām acīm viņš veras man cauri, galīgi pavisam! Tomēr sasparojos un izstāstu viņam visu savu piedzīvojumu. Viņš brīdi klusē, pabožas, pačāpstina muti un tad nu ņemas mani klaušināt, jau atkal kā senators - tā augstmanīgi, bez steigas:
«Kā jūs, sak, vārdā? Gadu cik? Kas bijuši vecāki? Vai vecpuiša kārtā vai precējies?»
Pēc tam viņš atkal aplaiza lūpas, savelk pieri, ar pirkstu rāda uz mani un saka:
«Paklanieties svētajiem tēliem, taisnajiem Solovecas svētniekiem Zosimam un Sabātijam!»
Paklanos es līdz zemei, ka nevaru vairs atliekties, man iekšā tādas bailes pret šo vīru jūtamas un tāda padevība, ka, liekas, lai viņš liek ko likdams, ar joni skriešu darīt!...
Jūs tur, kungi, skatos, ka smīnat, bet man tobrīd smiekli ne prātā, kā te stāvu!
«Celieties kājās, kungs!» visgalā viņš saka. «Jums var līdzēt. Tas jums uzsūtīts nevis par sodu, bet par brīdinājumu, tā sakot, par jums ir kāds aizgādātājs, par labu nāktu zināt, kas par jums aizlūdz! Tagad ejiet uz tirgu un nopērciet sev suņa kucēnu, kuru turiet sev klāt, lai ne soļa nost, kā dienu, tā nakti! Jūsu vīzijas pārstāsies, un piedevās šis suns jums noderēs.»
Piepeši man kā gaismiņa ataususi, ne izteikt nevaru, kā šie vārdi man gājuši pie sirds! Paklanījos Prohoričam un jau pošos uz aiziešanu, bet atcerējos, ka nedrīkstu taču viņam nepateikties, un izvilku no kabatas trīsrubļu papīrīti. Tikai - viņš manu roku atstumj prom no sevis un saka man: «Atdodiet,» viņš saka, «mūsu baznīciņā vai nabagiem, bet šī palīdzība nav samaksājama!»
Atkal paklanījos viņam, gandrīz vai līdz pusei, un tūdaļ - marš! - uz tirgu!
(Turpinājums 22. marta numurā)