Kā jūs, trīs Zanes, satiekat valstsvienībā?
Ir interesanti. Dažkārt gadās arī pārpratumi, īpaši jau treniņos, ja mūs saliek vienā komandā un treneris kliedz - Zane, tev bija jāiet tur! Tad visas brīnāmies, ko izdarījām ne tā. Arī pirms spēles ar Portugāli, kad treneri sauca meitenes, kuras spēlēs, stāvējām visas blakus un, kad nosauca «Zane», skatījāmies viena uz otru un domājām, kura tad bija īstā. Tā gan mums nav problēma, bet dažreiz padara ikdienu jautrāku.
Tādos gadījumos parasti ņem talkā iesaukas!
Mēs jau smējāmies - Eglīte ir «Zane mini», es esmu «Zane maksi», bet Jākobsone ir «midi», kas laika gaitā pārtapa par mīdiju (smejas). Nav jau tik traki, viena otru par Zaņuku saucam un tad jau saprotamies.
Vai sajūta pirms kvalifikācijas cikla sākuma ir atšķirīga no iepriekšējiem?
Šogad mums ir ļoti jauna komanda, bet kopumā tā atmosfēra ir līdzīga, jo visas meitenes tāpat treniņos ļoti kārtīgi strādā. Atdeve ir maksimālā katrā situācijā. Tas man vienmēr izlasē ir ļoti paticis, ka treneris spēj mūs visas tā savest kopā un radīt ļoti labu darba atmosfēru. Tas ir viens no galvenajiem panākumu stūrakmeņiem.
Treneris Zvirgzdiņš šajā komandas modelī saskata līdzības ar to sastāvu, ar kuru savulaik sāka strādāt pirmajā piegājienā, kad pati vēl tikko ienāci komandā…
Jā, tur ir zināmas līdzības. Toreiz es biju tikko atgriezusies no Amerikas - kā vairākas jaunās meitenes šobrīd. Toreiz mums tiešām izveidojās ļoti laba komanda gan vērtējot kopspēli, gan individuālos talantus. Es domāju, ka treneris spēs ko līdzīgu paveikt arī ar šo jauno paaudzi. Viņš ir ļoti gudrs, prot iemācīt ļoti daudz dažādu nianšu. Arī šobrīd uz katru treniņu nāku ar apziņu, ka iemācīšos kaut ko jaunu. Un meitenes, cik esmu redzējusi, grib strādāt un pilnveidoties, tas ir pats galvenais. Ir priekšnoteikumi, lai izveidotos ļoti spēcīga komanda.
Ir izredzes pārsniegt agrākos sasniegumus un tikt arī uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm?
Es tik tālu uz priekšu neskatos. Vienmēr katru spēli uzskatu kā tādu mazu solīti uz priekšu. Tā ir vieglāk kaut ko sasniegt. Tajā pašā laikā es ceru un tiešām ticu, ka kopā varēsim sasniegt visus mērķus. Vienkārši ir jādara tas, ko protam darīt.
Vai kaut kā mainījusies tava loma komandā?
Pat grūti tā novērtēt. Komandai pievienojos pavēlu, taču laukumā jau mani pienākumi ir tie paši - aizsardzība, laukuma vidū apgrūtināt pretinieku uzbrukumu. Man jau galvenais, lai komanda uzvar, tad esmu laimīga.
Pēdējos gados daudz runāts par Zentas Meļņikas talantu. Vai jūti debitantes elpu pakausī?
Es iepriekš biju par Zentu dzirdējusi, bet nekad nebiju redzējusi darbībā un šoreiz jau pirmajā treniņā man bija tāds «ou!». Viņa ļoti labi strādā, ir laba tehnika. Zinu, ka tētis [viens no agrākajiem Latvijas vīriešu basketbola izlases līderiem Igors Meļņiks] daudz ar viņu ir strādājis. Patlaban svarīgākais viņai ir spēlēt, spēlēt un spēlēt. Tad ar laiku var kļūt par ļoti labu centra spēlētāju. Es domāju, ka viņa noteikti jau šovasar spēs dot komandai ļoti daudz.
Kas šovasar būs mūsu izlases trumpji?
Salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi, kad spēlēju izlasē, komanda ir diezgan jauna, un arī treneris ir pamainījies, tāpēc tie uzsvari ir citi. Ļoti daudz spiedīsim uz aizsardzību. Esam arī diezgan gara komanda, ko treneri noteikti centīsies izmantot spēlēs.
Kas pamudināja atsaukties aicinājumam atgriezties valstsvienībā?
Patiesībā gandrīz līdz pēdējam brīdim nebiju to plānojusi. Bija iecere vasarā atpūsties un pamazām apdomāt iespējas, kur spēlēt nākamajā sezonā. Treneris Zvirgzdiņš jau sezonas gaitā zvanīja un aicināja. Toreiz teicu, ka neko neapsolu un drīzāk nebūšu. Jau izlases treniņi bija sākušies, kad treneris zvanīja vēlreiz. Ilgi un gari runājām, un pamazām pārliecināja mani. Bija jau tā, ka tās komandas pietrūka. Arī pagājušajā gadā, kad pirmo reizi pēc aiziešanas meitenes spēlēja finālturnīrā, bija tādas nostalģiskas sajūtas. Nolēmu, kāpēc gan ne? Paskriet vēl varu. Nezinu, kā būs pēc gada un diviem, vai tad man būs šāda iespēja, tāpēc piekritu. Ceru, ka mana pieredze noderēs. Jocīgi gan apzināties, ka esmu vecākā spēlētāja komandā (caur smiekliem). Pat neticas, bet gadi jau ļoti ātri iet uz priekšu.
Pieredzējušajām no jaunajām jāsmeļas enerģiju!
Ja godīgi, tā arī ir. Patiesībā pat varu pabrīnīties, cik daudz no tām jaunajām spēlētājām vēl varu mācīties. Tas viss jau savā starpā mijiedarbojas.
Kādēļ tad iepriekš aizgāji no izlases?
Bija tāds dzīves posms tobrīd. Šķita, ka man vajadzīgs kaut kas cits. Plānoju pat beigt spēlēt basketbolu. Biju meklējumos, ko un kā tālāk darīt. Apzinos, ka basketbolu visu mūžu nespēlēšu. Šķita, ka, ja aiziešu no izlases, tas būs vieglāk. Bija laiks apdomāties, un kaut kā tas viss drusciņ pietrūka. Sapratu, ka strauji no tā basketbola vaļā netikšu, tas jādara pamazām. Tā tomēr ir lieta, ko visu mūžu esmu darījusi, kur visus šos gadus bijusi mana sirds. Tāpēc arī tagad esmu šeit, jo basketbolu saprotu, zinu, tā šobrīd ir mana vieta.
Kā mainījies treneris Zvirgzdiņš kopš iepriekšējā darba cēliena izlasē?
Ir jūtams, ka viņš ir ļoti daudz pilnveidojies. Viņš ir tāds treneris, kurš visu laiku seko līdzi tam, kas notiek basketbolā, kā tas attīstās. Mūsu spēlē viņš cenšas ielikt daudz elementu no vīriešu basketbola.
Kādi ir tie elementi?
Mums viņš visu laiku atkārto, ka laukumā jābūt agresīvākām. Tas nav viegli, jo mēs jau esam tāda sievišķīga komanda. Visas meitenes ir ļoti jaukas. Kad neesi laukumā, vari tāda būt, bet laukumā vajag to agresiju, pagrūstīties, iedot ar elkonīti. Ja tā nav, treneris ir dusmīgs.
Vai izdodas?
Kā kuru reizi (smejas). Vismaz cenšamies jau nu noteikti. Tā jādara, ja gribam nokļūt tur, uz kurieni tiecamies.