Lai glābtu biznesu? Vai varbūt - lai glābtu partiju? Par to kopš paziņojuma, ka A.Šķēle atgriezīsies aktīvajā politikā, ir diskutēts daudz. Versiju, ka A.Šķēle gribētu atgriezties, lai vilktu Latviju ārā no tā purva akača, kur patlaban iestigusi valsts tautsaimniecība, neviens, izņemot varbūt kādu strēķīti A. Šķēles kvēlāko fanu, par nopietni ņemamu nav uzskatījis. Tam ir gaužām dibināti iemesli, kas sakņojas A.Šķēles «kampēja» reputācijā. Cieši jo cieši viņa personiskie biznesi savijušies ar politiku. Zaudējot iespējas ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu, pietiekami būtiska A.Šķēles biznesa daļa var būt nolemta izputēšanai. Iespējas rosīties tādās gana ienesīgās sfērās kā atkritumu apsaimniekošanas bizness vai enerģētika ļoti lielā mērā ir atkarīgas no valsts vai pašvaldību līmenī pieņemtiem politiskajiem lēmumiem. Krahs, kuru Tautas partija piedzīvoja Eiropas Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās Rīgā, kā arī ārkārtīgi zemie partijas reitingi, ir signāli, kas liecina, ka pēc gada A. Šķēles iespējas ietekmēt politiskos lēmumus varētu, ja ne izzust pavisam, tad vismaz būtiski samazināties.
Tādēļ A.Šķēles gadījumā starp atgriešanās iemesliem «glābt Tautas partiju» un «glābt paša biznesu» tomēr ir liekama vienādības zīme. Protams, pirms kāda laika cirkulēja baumas, ka A.Šķēle, saprotot, ka Tautas partijā jaunu dvašu iepūst neizdosies, varētu radīt kādu jaunu politisko partiju. Taču tādā gadījumā A.Šķēle nevarētu reprezentēties kā premjerministra amata kandidāts. Tas, ka A. Šķēle prožektoru gaismā neiznāk, lai kļūtu par vienkāršu parlamenta deputātu vai iegūtu tiesības šad tad piedalīties Valda Dombrovska (Jaunais laiks) valdību veidojošo partiju koalīcijas sanāksmēs, bija skaidrs jau brīdī, kad tika paziņots, ka politiskā teātra aktieru trupai ar nosaukumu Tautas partija atkal pievienojas tās spožākā zvaigzne.
A.Šķēle nāk pēc varas. Un ne jau pēc kādas varas kripatiņas. «Ir jāatjauno izpildvaras vertikāle un atbildība. Vara bez tiesībām ir varas parodija,» saka A.Šķēle, «pašcieņas pilns Latvijas tautsaimnieks», kam netīkama esot situācija, ka Latvija nokļuvusi faktiskā parādu cietumā. Kļūstot par premjeru, viņš spēšot sabalansēt jau aiznākamā gada budžetu, bet aizdevumi tikšot atdoti tuvākajos piecos līdz septiņos gados. Protams, ļaudīm, kam tiek stāstīts, ka, aizņemoties no Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda, Latvija ir nokļuvusi gandrīz vai verdzībā un visās bēdās vainojami tikai un vienīgi aizdevēji, šādi solījumi skan kā salda mūzika. Taču, lai sabalansētu 2011. gada budžetu, tā tēriņi būtu jāsamazina par tik lielām summām, ka slavenie pusmiljardu griezieni tāds nieks vien būtu. Pretēji viņam vairums ekonomikas analītiķu uzskata, ka arī aiznākamgad Latvijai neizdosies iekļauties pat budžeta deficītā, kas nepārsniegtu 3% no iekšzemes kopprodukta. Sabalansēt 2011. gada budžetu, vienlaikus nesamazinot nedz pensijas, nedz pabalstus, nedz algas skolotājiem, mediķiem un policistiem, patiesībā nozīmētu paveikt brīnumdarbu, kuru paveikt nav iespējams.
A.Šķēle piedāvās brīnumu. Piedāvās, stāstot, ka, kamēr viņa nebija lielajā politikā, tie pārējie visu ir salaiduši galīgā tintē. Nu jau izrādās, ka tā Tautas partijas vadība, kurā nebija A.Šķēles, neesot dzirdējusi «ierindas biedru» viedokli. Klausoties A.Šķēles atziņās par bezatbildīgo politiku, kas novedusi Latviju tur, kur tā tagad ir, gandrīz vai rodas sajūta, ka ir vismaz divi A.Šķēles. Viens tāds konservatīvs tautsaimnieks, kurš ilgstoši dzīvojis kaut kur mežā, būdiņā, neko nav dzirdējis par jau kopš 2004.gada skanošajiem brīdinājumiem par ekonomikas pārkaršanas riskiem un tikai 2007.gada nogalē, kad ekonomiskā lejupslīde jau bija sākusies, pēkšņi ieraudzījis, ka krupis, pašam nemanot, ir uzvārījies. Otrs savukārt tajā pašā laikā ir dedzīgi klonējis komercsabiedrības ar vārdu INPO nosaukumā, darbojies galvenajā ekonomikas pārkarsētājā - nekustamo īpašumu nozarē un konsultējis lielāko kretīnu meklētājus Jūrmalā.
Skumjākais ir tas, ka daļa sabiedrības, kam pēdējā laikā dažādos veidos tiek iepotēta doma par to, ka vienīgais, kas šobrīd vajadzīgs Latvijai, ir saimnieks, var noticēt «pašcieņas pilnajiem Latvijas tautsaimniekiem» un pat nepamanīt, ka viņiem jau pasen ir sākusies personības dubultošanās, kuras dēļ vārdi nesakrīt ar darbiem. A.Šķēles pretimnostatīšanās zaļo zemnieku saimniekam Aivaram Lembergam un līdera godu kārojošajam Aināram Šleseram (LPP/LC) ir veids, kā radīt politiskās cīņas ilūziju, lai pēc vēlēšanām samestos kopā kārtējā koalīcijā, kuras ietvaros «tautsaimnieki» vienosies par biznesa vides sakārtošanu tā, lai tas būtu izdevīgi viņiem pašiem.