50 minūšu mākslas
Albānijas mākslinieka Anri Salas (dzimis 1974. gadā) ekspozīcija Londonas galerijā Serpentine ir darbu cikls, kas ilgst 50 minūtes. Ja gribat iedziļināties izstādes saturā, galerijas apmeklējumam ir jāatvēl vismaz šis laiks. Mākslinieks rāda četras filmas, ar tām saistītus objektus un instalācijas, kā arī piedāvā noklausīties saksofonista Andrē Vidas dzīvo koncertu - tas viss ir integrēts vienotā koncepcijā. Anri Salas mākslas galvenie ingredienti ir skaņa, attēls un telpa. Šīs sastāvdaļas viņš tulko, pārfrāzē un papildina, apgriež kājām gaisā, patin atpakaļ vai uz priekšu, dekonstruē, kombinē un sinhronizē.
Strādājot ar mūziku un skaņu, Anri Sala izmanto ne tikai gatavu «produktu» (ierakstu), bet arī partitūru - piemēram, 1982. gadā izdotajai dziesmai Should I Stay or Should I Go veltītajās filmās cilvēki interpretē šo skaņdarbu, leijerkastē ievadot perfokartes ar dažādiem kompozīcijas segmentiem un neievērojot pareizu secību. Viena no filmām (Tlatelolco Clash, 2011) uzņemta Mehiko - vēsturisku satricinājumu uzlādētā vietā, kur 1968. gada studentu demonstrācijā dzīvību zaudēja 300 cilvēku. Šeit atrodas acteku templis, katoļu baznīca un Triju kultūru laukums, kuru modernisma stilā veidojis arhitekts Mario Pani. Otrs videodarbs (Le Clash, 2010) filmēts Bordo pie ārkārtīgi izteiksmīgas pamestas koncertzāles, kuras fasādi rotā modernistiska mozaīka.
Abas filmas tiek demonstrētas paralēli divās galerijas zālēs, taču skaņas rada polifoniju, pārklājas un saduras - skatīties abas filmas vienlaikus nav iespējams, taču dzirdēt var. Kāpēc Anri Sala izvēlējies tieši šo Clash dziesmu? Atbilde ir vienkārša: Should I Stay or Should I Go ir vienīgā pankdziesma, kuras pamatā ir tik spēcīga un viegli dungojama melodija.
Olu ēnas reālā laika režīmā
Mākslinieks uzsver, ka visā, ko viņš darījis un dara, pirmām kārtām ir svarīgs temps - vai tie būtu 1000 olu gleznojumi (jaunībā Anri gleznoja olas un pētīja, kā mainās ēnas, kuras tās met, atkarībā no dienas laika) vai viņa filmas, kuras pēdējos 10 gados biezā slānī tiek izrādītas izstādēs (Documenta u. c.) un biennālēs (Venēcijā u. c.) visā pasaulē. «Mākslā mani neinteresē starpdisciplināra pieeja. Es vēlos izmantot tādu mediju, kuram piemīt cita medija īpašība, kurš atklāj cita medija iespējas un pārņem tā kvalitātes. Sapludināšana mani neinteresē. Esmu pārliecināts, ka tempu var ne tikai saklausīt, bet arī vizualizēt - rezultātā mēs iegūstam tēlu, kuru jūs drīzāk saklausāt, nevis saredzat, taču tas joprojām paliek atmiņā kā vizuālais tēls. Izstādē Londonā ir iekļauta skulptūra Title Suspended (Sky Blue) - rotējošs gumijas cimdu pāris, kas nepārtraukti maina formu, un tikai īsu brīdi jūs varat ieraudzīt roku pilnībā, pēc tam pirksti it kā nokrīt,» saka Anri Sala.
Viņš velta lielu uzmanību tam, kā savstarpēji saistīt un savienot izstādes eksponātus: «Es mēģināju režisēt laiku šajā izstādē. Domāju, kā sadalīt laiku un skaņu galerijas telpā tā, lai veidotos zināms ceļš un plūsma, kas apmeklētājiem būtu jāievēro. Es pārsvarā izmantoju video, skaņu un gaismu, dažreiz arī fotogrāfiju un tēlniecību, taču es vēlējos radīt «normālu» izstādi - parasti cilvēks atnāk, redz skulptūru, pamana, ka aiz tās ir zīmējums, tālāk glezna, un tā viņš arī pārvietojas un skatās. Ja tu strādā ar video un skaņu, tev parasti ir jāveido kaut kādas tumšas kastes, kas norobežo telpu, un skatītājs aizmirst, ka izstādē ir arī citi darbi. Es negribu, lai tā notiek; man ir nepieciešams, lai cilvēks, skatoties vienu darbu, apzinās, ka tam visam ir plašāks konteksts, ka izstādē ir arī citi darbi, kas veido dialogu, tie ir savienoti savā starpā un apdzīvo vienu telpu.»
Ar filmu Answer Me (2008) sarunājas objekts Doldrum (2008): reaģējot uz filmas skaņu zemajām frekvencēm, pašas par sevi sāk spēlēt bungas galerijas pirmajā zālē, kociņi sit pa bungu ādu - un neviena mūziķa blakus nav! Šis fokuss sajūsmina bērnus, kuri no prieka lec līdz griestiem. Filmā Answer Me, kurā arī skan bungas, ir daudz zemās frekvences skaņu, jo tā tika uzņemta zem viena no trim kupoliem bijušajā Teifelsbergas novērošanas un noklausīšanās stacijā Rietumberlīnē - šis objekts, kuru projektējis amerikāņu dizaina novators, arhitekts un inženieris Ričards Bakminsters Fulers, ir aukstā kara relikts. Šajā darbā Anri Sala pēta, kā arhitektūra ietekmē skaņas rašanos. Savukārt pati filma stāsta par agresiju un komunikācijas neiespējamību - skaista sieviete mēģina verbalizēt kādu domu, taču mēs viņu nedzirdam, jo ne mazāk skaists vīrietis pārāk skaļi sit bungas zem arhitektūras šedevra kupola.
Improvizācija deviņas reizes dienā
Galvenais darbs izstādē ir dzīvā instalācija - performance 3-2-1 ar saksofonista Andrē Vidas piedalīšanos. Performancei sākoties, pārējie izstādes eksponāti apklust. Apmeklētāji aicināti sekot mūziķim galerijas telpās. Ar savu spēli viņš vispirms papildina audioierakstu, kurā skan divi saksofoni, - sanāk trio (skaitlis «trīs» šā darba nosaukumā). Nākamajā zālē Andrē Vida uzstājas, iesaistoties dialogā ar muzikālu filmu Long Sorrow (2005), kurā galveno lomu tēlo tumšādainais saksofonists, frīdžeza meistars Džemīls Mūndoks.
Arhitektūras fons šajā filmā - Berlīnes daudzstāvu māju rajons. Ar ceļamkrānu pacelts dzīvojamās mājas Langer Jammer/Long Sorrow 18. stāva līmenī, Džemīls Mūndoks spēlē saksofonu - Anri Sala rāda mūziķa tuvplānus, viņa reljefainos matus un saspringtās, agresīvās acis, bet ne pašu instrumentu. «Es filmēju lūpas. Man šķita, es filmēju gaisu tajā brīdī, kad tas pārvērtās par mūziku,» skaidro mākslinieks. Džeza improvizācija piepilda Berlīnes debesis, no putna lidojuma Anri Sala demonstrē urbānu ainavu, pilsētu, kurā pats šobrīd dzīvo un strādā (mākslu viņš ir studējis gan dzimtajā Albānijā, gan Francijā).
Saksofonists Andrē Vida galerijas Serpentine centrālajā zālē, kurā tiek rādīta filma Long Sorrow, kļūst par ekrāna varoņa Džemīla Mūndoka partneri - skan viņu duets. Filmai beidzoties, Andrē dodas uz nākamo zāli, kurā izpilda solo. Izstāde notiek 52 dienas - līdz 20. novembrim. Ik dienu Andrē Vida galerijā uzstājas deviņas reizes, viņa priekšnesums ilgst 24 minūtes. Laiks atelpai - 26 minūtes, kamēr tiek demonstrētas pārējās filmas.
Katru reizi Andrē Vida meklē jaunas improvizācijas iespējas, kaut gan viņš pats lieto citu terminu - nevis improvizācija, bet spontānā kompozīcija. Pateicoties mūziķa klātbūtnei, izstāde visu laiku mainās, un galerijā gribas atgriezties - dzirdēt saksofona spēli ir daudz patīkamāk, nekā atkal un atkal klausīties pankroka meldiņu perfokaršu izpildījumā.