Jebkurš tiesas process, ja ir šaubas - un šaubas bija kreditoriem -, no šī viedokļa, protams, ir pareizs, vajadzīgs un tiesisks. Tomēr maksātnespējas lietās svarīgs ir ātrums un izlemšana, jo bez juridiskiem aspektiem ir ekonomiskie aspekti. No šāda viedokļa tiesas process maksātnespējas procesu paildzināja. Un katra paildzināšana ir saistīta ar izdevumiem.
Iedzīvotājiem ir radies rūgtums, dzirdot tos skaitļus, ko jau paspējuši nopelnīt Krājbankas administratori. Vai šie skaitļi ir samērīgi?
Pirms runā par samērību, ir jāpasaka par pašiem skaitļiem. Tie lielie miljoni - tie ir ne tikai administratora izdevumi, bet arī izdevumi par Krājbankas telpu un darbinieku uzturēšanu. Kamēr ir neskaidrība, neviens administrators - kaut es pats būtu šis administrators - nevar atlaist bankas darbiniekus, nevar vērt ciet filiāles, izbeigt nomas līgumus, nevar uzsākt izpārdot tehnoloģijas, bankas automātus. Šie izdevumi ir pietiekoši lieli - tie bija vairāki miljoni latu, un tie samazinātos tad, kad ir izsludināts bankrots. Par izdevumiem, ko administrators aprēķināja sev. Tā vienkāršā atbilde ir tā, ka tie atbilst likumam. Tā turklāt nav tikai administratora atlīdzība, no šiem izdevumiem tiek maksāta atlīdzība juristiem. Korespondētājkonti atrodas jurisdikcijās ārpus Latvijas. Līdz ar to tur ir pavisam citi izdevumi, it īpaši Krievijā. Protams, arī Eiropas Savienībā advokāti maksā krietni. Varbūt pat vairāk nekā pie mums. Visas šīs pozīcijas ietilpst administratora izdevumos. Nav tā, ka Ozoliņa kungs ir saņēmis šos simts tūkstošus. Administratora komandā ir turpat 20 cilvēku.
Administratoram tika pārmests, ka KPMG grupa savulaik ir konsultējusi Vladimiru Antonovu.
Ja mēs runājam par Antonovu, tad, pirmkārt, tas bija par Snoras banku, tas bija pirms vairākiem gadiem, ja nemaldos, 2007. gadā. Viņi kā jebkura konsultantu firma sagatavoja viņam noteikumus, kas bija nepieciešami Snoras bankas publiskajam akciju laidienam, kur viņi bija minēti par to, kā viņi sniedz ieteikumus, kā uzlabot Snoras iekšējo kontroli. Tur nav interešu konflikta ne no likuma viedokļa, ne pēc būtības. Otrkārt, runājot par administratora izvēles kritērijiem, šis process nemaz tik viegli negāja. KPMG nebūt nebija pirmie rindā, kas tika ieteikti.
Vai tajā brīdī jūs jutāt politisko spiedienu, teiksim, ka vajag izvēlēt to, bet nevajag izvēlēt to administratoru?
Man grūti teikt, kas ir politiskais spiediens. Katram acīmredzot ir savādāka definīcija. Protams, ka jautājums tika apspriests ar premjeru, ar finanšu ministru, ar viņu padomniekiem - ko izvēlēties, kā izvēlēties, kādi būs kritēriji un kā mēs tos piemērosim. Kas attiecas uz KPMG. Tas galavārds - KPMG, Jānis Ozoliņš - bija mans.
Ir uzsākta Krājbankas bankrota procedūra. Sacīsim - pilsonim Raimondam Paulam, Aijai Simsonei, citiem šādiem cilvēkiem - vai tas dod kaut mazākās cerības tikt atpakaļ pie savas naudas?
Mēģinu pateikt, kā varētu formulēt tā, lai nebūtu arī pārāk lielas cerības. Ar to kārtu, kurā ir jūsu pieminētie dāmas un kungi, protams, ir vissarežģītākā lieta. Teikt, ka viņi savu naudu atgūs, - to es galīgi negribu teikt. Ir pietiekoši skaidrs, ka ir atgūstami kādi 200-250 miljoni latu, kas lielā mērā nodrošina nodokļu maksātāju prasības pret banku. Tātad šajā gadījumā pret valsti, kas ir veikusi noguldījumu garantiju izmaksas. Par pārējiem kreditoriem gribu teikt, ka es negribu skriet ratiem pa priekšu. Vienīgā cerība ir, ja mēs kaut ko atgūsim no korespondētājkontiem. Tad mēs varam runāt par kārtām, kas ir aiz Noguldījumu garantiju fonda.
Kas tomēr bija pamatarguments, kādēļ banku nevarēja saglābt?
Par jebkuru finanšu uzņēmumu var teikt: ir nauda - ir sanācija, nav naudas - nav sanācijas. Šajā gadījumā bija vajadzīgs ieguldījums apmēram 170 miljonu latu. Investors, kas varētu nodrošināt šādas summas, neatradās. Valsts atbalsts šajā gadījumā ne juridisku, ne vēl jo vairāk ekonomisku apsvērumu dēļ nebija iespējams. Latvijas krājbanka atšķirībā no Parex nav sistēmas banka. Un to pierāda tas, ka Krājbankas problēmas citas bankas nav skārušas.
Intervēja Andrejs Panteļējevs, sagatavoja Sandris Točs