Runājot par globalizāciju, jūs mēdzat izmantot vārdu «pārkaršana» (overheating). Kāds ir šī jēdziena saturs?
Šobrīd mēs dzīvojam pasaulē, kurā notiek grandiozas izmaiņas, un daudzi procesi, kas parasti tiek saistīti ar globalizāciju, norisinās tādā ātrumā un apmēros kā nekad iepriekš cilvēces vēsturē. Nekad agrāk nav bijušas tādas cilvēku mobilitātes un komunikācijas iespējas, nekad iepriekš nav bijis tāds energoresursu vai dažādu preču patēriņš. Ekonomiskie sakari plešas pa visu pasauli. Izmaiņas jau ir notikušas un turpina notikt ārkārtīgi strauji, tās aptver gandrīz visu zemeslodi, un viss šo procesu kopums tiek dēvēts par globalizāciju.
Tomēr ir arī negatīvie aspekti - ne tikai uzskatāmi redzamā globālā sasilšana jeb klimata izmaiņas un dabas resursu izsīkšana. Globalizācija ir neoliberālā kapitālisma produkts, bet jebkurš kapitālisms pēc definīcijas paredz, ka būs veiksmīgie un neveiksmīgie, uzvarētāji un zaudētāji. Tādēļ globalizācijas rezultāts ir arī nevienlīdzības pieaugums, spriedze starp dažādām kopienām un etniskajām grupām - gan starptautiskās migrācijas, gan valstu īstenoto ekonomisko pārkārtojumu dēļ. Līdz ar to varam teikt, ka pastāv trīs it kā atsevišķas, taču cieši saistītas globalizācijas krīzes - ekonomiskā krīze, kultūras un identitātes krīze, kā arī vides jeb ekoloģiskā krīze.
Saistība varbūt nav redzama uzreiz, taču, ja runājam, piemēram, par imigrāciju, vairākumā gadījumu to ir izraisījusi vides pasliktināšanās, kā arī ekonomiskie procesi. Klimata izmaiņu rezultāts ir sausums, dabas katastrofas, kas cilvēkiem liek pamest viņu dzimtās vietas, savukārt neoliberālā kapitālisma vārdā ir atcelti vairāki ierobežojumi. Imigrācija bieži rada kultūras un identitātes krīzi, bet ekonomiskā krīze vēl vairāk saasina identitātes krīzes radītās ksenofobiskās tendences. Pārklājas vienlaikus visas trīs globalizācijas krīzes, kurām iespējams piemērot «pārkaršanas» jēdzienu. Ir gan globālā sasilšana, gan ekonomikas pārkaršana, tāpat aktuāla jeb karsta ir kļuvusi identitātes krīze. «Pārkaršanas» jēdziens vienlaikus konceptuāli saista visas trīs krīzes, kā arī darbojas kā metafora - ātrums rada siltumu, un «pārkaršana» savā ziņā ir ātruma pavadone.
Daudzviet Eiropā strauji pieaug nacionālistiski noskaņotu politisko spēku popularitāte. Tas ir vēl viens «pārkaršanas» rezultāts?
Viennozīmīgas atbildes, protams, nav, taču teorijas, kuras apgalvo, ka šādas tendences saistītas ar ekonomiskajām problēmām un nacionālisma uzplaukums sākas brīžos, kad trūkst darbavietu un tiek meklēts kāds, uz kuru novelt vainu, protams, ir pārāk vienkāršotas. Lai gan notikumi tādās Eiropas valstīs kā Grieķija vai Ungārija it kā pierāda šādu teoriju pamatotību, tajā paša laikā ir arī tādas valstis kā Itālija vai Spānija, kuras tāpat cietušas no krīzes, bet tajās nav izteikti nacionālistisku partiju, vismaz tādu, kas būtu nozīmīgas valsts mērogā.
Arī Norvēģijā, kurā nav lielu ekonomisko problēmu, savulaik parlamenta vēlēšanās ievērojamu vēlētāju atbalstu saņēma pret imigrantiem noskaņotā Progresa partija, kas gan nav tik radikāla kā Grieķijas galējie radikāļi, taču jebkurā gadījumā ir izteikti labēja, un atbalsts tai bija pietiekams, lai partija pirmoreiz savā vēsturē iekļūtu valdībā. Norvēģijas gadījumā zināma nozīme, protams, ir vienkāršam egoismam. Tomēr, ja raugās uz Eiropu kopumā vai vēl plašāk, es teiktu, ka nacionālisms iemanto popularitāti valstīs, kurās cilvēki uzskata, ka tiek apdraudēta viņu identitāte. Cits jautājums ir, no kurienes rodas šie īstie vai iedomātie draudi. Iespējams, globālās pārmaiņas lielam skaitam cilvēku vienkārši neļauj dzīvot tā, kā viņi būtu vēlējušies, un tas rada aizvien lielāku pretestību, un viena no tās izpausmēm ir galējs nacionālisms un ksenofobija.
Norvēģija ir valsts, kuras iedzīvotāji referendumos divreiz noraidījuši dalību Eiropas Savienībā (ES), un kurā ES pretinieku vienmēr ir vairāk nekā atbalstītāju. Kādēļ?
Galvenais iemesls, kādēļ norvēģi nevēlas pievienoties ES, ir bažas par savu identitāti. Norvēģija ir samērā jauna valsts ar sarežģītu vēsturi, un šī iemesla dēļ reakcija uz lietām, kas var ietekmēt identitāti, ierobežot neatkarību, kaut vai simboliski apdraudēt kādu no identitātes vai neatkarības atribūtiem, pārsvarā ir negatīva. Protams, nozīme ir arī tam, ka Norvēģija ir bagāta, pārtikusi valsts, kurai no Eiropas neko nevajag, tomēr galvenokārt tas ir identitātes jautājums.
Kas, jūsuprāt, ir galvenais kritērijs, uz kura balstās identitāte?
Nepārprotami - valoda. Valoda ir visa pamatā, bet visi pārējie identitātes kritēriji tā vai citādi ir ar to saistīti jeb vismaz lielākā vai mazākā mērā asociējas arī ar valodu.
Runājot par Norvēģiju, nevar nepieminēt arī tā dēvēto Breivīka lietu. Kādi secinājumi valstī tika izdarīti pēc šīs traģēdijas?
Mans viedoklis ir tāds, ka Breivīka lieta ir tikai vēl vairāk polarizējusi Norvēģijas sabiedrību, un es esmu savā ziņā vīlies, jo Norvēģijas sabiedrība kopumā nav nonākusi pie pareizajiem secinājumiem vai vismaz secinājumiem, kādus tai vajadzēja izdarīt. Mūsu vadošie politiķi nevis skaidri pateica, ka mēs bijām, esam un būsim multikulturāla sabiedrība ar lielu dažādību, jo cits modelis mūsdienu apstākļos būtībā nav iespējams, bet gan lielākā daļa politiķu izvairās runāt par šo tēmu. Daļēji to var saprast, jo jautājums ir ārkārtīgi nepatīkams tādai valstij un sabiedrībai, kāda ir Norvēģija, tomēr es būtu vēlējies, lai galvenā uzmanība tiktu pievērsta nevis nepilnībām policijas darbā vai Breivīka grūtajai bērnībai, bet tieši faktam, ka Breivīks bija ārkārtīgi bīstams labējais terorists.
Iepriekšējie balsojumi un aptaujas liecina, ka lielākā daļa ES pretinieku Norvēģijā (un ne tikai Norvēģijā) dzīvo ārpus lielajām pilsētām.
Tam izskaidrojums ir ļoti vienkāršs - lielpilsētas vienmēr dzīvo ātrāk, ir atvērtākas citām kultūrām, dažādībai, tādēļ arī to iedzīvotāji daudz labprātāk atbalsta dažādas pārmaiņas. Savukārt lauku reģioni gandrīz vienmēr ir nesteidzīgāki un konservatīvāki, to iedzīvotāji ir noslēgtāki un vairāk atbalsta tradicionālās, Norvēģijas gadījumā pat jāsaka - skandināviskās -, vērtības.
Vai nav tā, ka globalizācijas ietekmē mūsdienu pasaulē samazinās valstiskās piederības loma, un tās vietā aizvien lielāku nozīmi iegūst piederība pie konkrētas kopienas, it īpaši attiecībā uz ģeogrāfisko dzīves vietu?
Nedomāju, ka pilsonība būtu zaudējusi nozīmību vai ka būtu mazinājusies valstiskās piederības vērtība. Lai arī pilsonības institūts daudzviet piedzīvo izmaiņas, globalizācijas apstākļos pielāgojoties mūsdienu realitātei, un kāda daļa sabiedrības uzskata, ka tādējādi tiek mazināta tā nozīme, tas ir tikai daļas cilvēku viedoklis, jo valstiskā piederība un pilsonība ir un paliks ļoti svarīgi vienojošie faktori, identitātes stūrakmeņi. Te pamatā ir valodas, izglītības, ekonomiskā, arī kultūras kopība, kas vienmēr būs nozīmīgāka nekā atšķirīgas dažādu grupu intereses sabiedrības iekšienē vai piederība kādai konkrētai dzīvesvietai.
Protams, kā Oslo iedzīvotājam man nesimpatizē situācija, ka mani nodokļi paliek nevis Oslo, bet tiek izmantoti citviet Norvēģijā, un kā cilvēks, kuram ir savi politiskie uzskati un konkrētas intereses, es gaidu lēmumus, kas atbilst šiem uzskatiem, manām interesēm vai pārliecībai, tomēr šie apsvērumi nav un nevar būt manas identitātes pamatā.
Tomēr jūs nereti salīdzināt sociālos procesus ar «ledusskapi, kas orientēts uz āru».
Tā ir metafora, kas saistīta ar «pārkaršanu» kopumā. Dažādas kopienas, sākot ar valstīm un beidzot ar interešu grupām, vienmēr ir vilkušas un vilks robežas starp «savējiem» un «svešajiem», nosakot kritērijus «savējo» uzņemšanai, kā arī atbalstot viņus un lielākā vai mazākā mērā norobežojoties no pārējiem. Pēc analoģijas ar siltumu - kopienas «silda» savus biedrus, vienlaikus radot sev apkārt aukstumu. Kad šis aukstums pārsniedz kādas apkārtējai sabiedrībai pieņemamas robežas, sāk darboties uz ārieni vērstā ledusskapja efekts, rodas sociālā spiedze, konflikti, citas negācijas. Arī šeit ļoti svarīgs ir līdzsvars starp nosacīti iekšējo siltumu un uz ārieni vērsto aukstumu.
Jāpiebilst, ka šīs kopienas un robežas starp tām ir visdažādākās un nav korekti, teiksim, nekavējoties vilkt robežas starp pamatnāciju un imigrantiem. Realitāte ir tāda, ka pamatnācijas iekšienē bieži pastāv ļoti liela dažādība uzskatu vai dzīvesveida ziņā un tieši tas pats attiecas arī uz imigrantiem. Bieži vien daļas imigrantu un daļas pamatnācijas uzskati daudzos jautājumos ir tuvāki nekā pašu šo kopienu iekšienē, tādēļ pirms robežu vilkšanas ir nepieciešams rūpīgi apzināt spēles laukumu, lai neradītu problēmas un nesazīmētu robežas tur, kur to patiesībā nemaz nav.
Vēlreiz par globalizāciju: kad sākās globalizācija un kad, ja vispār, gaidāmas tās beigas?
Uzskatu, ka globalizācijas - mūsdienu izpratnē - pamati meklējami Senajā Romā. Savukārt - par globalizācijas beigām - nedomāju, ka tās jebkad pienāks. Vienmēr būs gan globalizācijas atbalstītāji, gan noliedzēji, un nav iespējama situācija, ka visa pasaule ir pilnībā globāla, tāpat kā nevar būt situācija, kad nekādas globalizācijas nav vispār.
Vai vispār iespējams būt globālam, vienlaikus paliekot lokālam?
Domāju, ka jā. Tikai jāatrod pareizais līdzsvars starp interesēm un vēlmēm, starp globalizāciju un identitāti, starp multikulturālismu un tradicionālajām vērtībām.