Pirms pāris gadiem mana mamma, kurai pērn nosvinējām 70, ar savām darba kolēģēm nolēma sākt nūjot. Ar īstajām nūjām un instruktoru. Un veselu ziemu cītīgi to arī darīja, bet pasākums pavasarī «atmira» pats no sevis. Iemesls vienkāršs -ja ir dārzs, tad fizisko aktivitāšu pietiek, un papildus ķermeni vingrināt vairs nav nepieciešams. Par to, ka aktivitātes atkal būs, signalizē kāda burvestībām līdzīga darbība, kad dažāda izmēra kastītēs tiek sētas gan puķes, gan tomāti, spraustas zīmītes, lai nesajūk, plānots un projektēts, kur ko stādīs un ko vēl jāpiepērk klāt. Lai arī nav padomju laiki, kad iztikas vārdā daudz lielāku dārza daļu aizņēma burkāni, bietes un kartupeļi, tomēr savi tomāti un gurķi, vēl pirms tam arī savi salāti un redīsi, ir tās mundruma rezerves, ar kurām sevi jāapgādā jau savlaicīgi. Un, protams, puķes! Buršanās turklāt ir diezgan ilglaicīga, jo vispirms viss tiek sasēts, pēc tam piķēts, tad stādīts laukā vai siltumnīcā. Skatos un brīnos - krējuma trauciņi, kuros gozējas jau drusku paaugušies tomāti, ražoti pirms gadiem desmit, ja ne piecpadsmit. Gadu no gada tos pielieto kā podiņus, uzņēmumam Valmieras piens jau vairākkārt mainījušies īpašnieki, bet trauciņiem joprojām ir pielietojums.
Un te nu es nonāku pie sava sakāmā otrās daļas. Protams, krāšana un taupīšana daudziem senioru vecuma cilvēkiem ir asinīs jau kopš tiem laikiem, kad veikalos nekā prātīga nebija un visu, ko izdevās dabūt, taupīja tāpēc vien, ka nebija zināms, kad dabūs nākamreiz. Ir glāzes un pusdienu servīzes, kas stāv plauktos gadu desmitiem un netiek lietotas, bet tās jau nu laukā nemetīsim, drīzāk jāsāk laist apritē. Taču pagrabos, šķūnīšos un skapju dzīlēs gadu gadiem nenoskārstai vajadzībai stāv lietas, kas nudien diez vai ir vajadzīgas. Bet izmest arī tā kā žēl. Ir pat izdotas īpašas grāmatas, kā atbrīvoties no krāmiem, skatos Latvijas Radio programmā, ka vesels raidījums atvēlēts ģenerāltīrīšanas pareizai organizēšanai. Mudināt mest prom lietas tikai tāpēc, lai atbrīvotu skapi jaunām, ir neprāts, taču noteikti daudz kas no tā, ko nelietojam paši, var noderēt kādam citam.
Galvenais ir saņemties un ķerties no viena stūra klāt. Pēc savas pieredzes zinu, ka tas nemaz nav viegli, tomēr noderīgi, un varbūt izdosies tikt vaļā no kodēm. To es saku sev un novēlu arī visiem lasītājiem.