Saruna bez vārdiem
Taču tieši tādi zirgi ar uzvedības problēmām kļūst par divdesmit gadu vecās Dainas Luksas klientiem: «Pēc ASV melodrāmas Zirgu vārdotājs iznākšanas uz ekrāniem, kuru 1998. gadā uzņēma aktieris Roberts Redfords un pats tajā nospēlēja galveno lomu, daži arī mani sāka saukt par zirgu vārdotāju. Būtībā esmu zirgu uzvedības speciāliste un palīdzu cilvēkiem, kuriem ir zirgi ar saskarsmes problēmām. Daru visu, lai nesaprastie un nepaklausīgie zirgi nebūtu jāved uz kautuvi.»
Dainas aizraujošais ceļš pie zirgiem sākās pirms septiņiem gadiem, kad viņa ieradās Kleistu sporta bāzē. Tur meitene iemācījās atrasties seglos. Savukārt Salaspils pusē Daina atrada domubiedrus un sāka interesēties par zirgu apmācību ar dabiskām metodēm, vēlāk piedalījās praktiskos semināros, kurus vadīja Ingela Larsone un viņas skolniece Viktorija Džonsone no Anglijas. Tagad jau divas reizes Daina pati ar tēva Inta atbalstu bijusi Anglijā pie Ingelas un Viktorijas, kur turpināja apgūt Parelli Natural Horsemanship metodi - nepiespiestu un nevardarbīgu darbošanos ar zirgu, kas balstās uz dzīvnieka dabiskajiem instinktiem: «Jau sensenos laikos īsti meistari prata strādāt ar zirgu bez vardarbības, sāpēm un ciešanām. Natural Horsemanship metodei ir daudz piekritēju un arī daudz noliedzēju, galvenokārt no sportistu puses. Metode ietver sevī atziņu, ka panākumi nav gūstami ar spēku, ka paklausība jāpanāk bez iebiedēšanas, bez piespiešanas. Uz staļļiem nāku gandrīz katru dienu un zinu, ka esmu ceļa pašā sākumā.» Pagaidām Dainas kontā ir tikai trīs zirgi, ar kuriem viņa strādājusi ilgāku laika posmu un sasniegusi saikni augstākā līmenī, un ap desmit bijuši tādi, pie kuriem viņa brauca uz apmācības sesiju pēc saimnieka pieprasījuma. Patiesībā Parelli metode nav zirgu, bet gan cilvēku apmācības metode, kas māca pareizi izturēties pret zirgu. «Nervoziem un nepacietīgiem cilvēkiem nevajadzētu strādāt ar skaistajiem dzīvniekiem. Es labprāt ar zirgu runājos, stāstu, cik viņš labs un gudrs, taču prasībās vārdus neizmantoju. Tiklīdz sākšu runāt, atstāšu novārtā ķermeņa valodu, bet tā ir galvenā cilvēka un zirga attiecību pamatā.»
Pie sava sirmā mīluļa Kito Daina rāda, kā darbojas metode: «Ja grib panākt uzticību, cilvēks nedrīkst būt agresīvs un emocionāli nestabils. Zirgs jūt visu, kas cilvēkā iekšā - bailes, dusmas, naidu, spriedzi. Viņš pasauli uztver vizuāli. Zirga priekšā cilvēks ir plēsoņa, kuram instinkts liek sakampt un nelaist vaļā. Zirgs ir zālēdājs, upuris. Tāpēc, ja vien kumeļš no sākta gala nav radināts pie cilvēka, zirgs no viņa baidās. Dzīvniekam ir instinkts bēgt, un tas ir jāciena. Man jādod viņam labā pieredze, jāpierāda, ka es neesmu plēsoņa. Zirgi ir saprast griboši, pretimnākoši, spējīgi piedot, bet nekad neaizmirst, jo viņiem ir laba atmiņa. Viņi nesaprot mūsu valodu, tāpēc abpusējas sapratnes vārdā cilvēkam jāmācās zirga valoda, jāsaprot viņa dabiskie instinkti un jārunā ķermeņa valodā.»
Daina stāsta, ka visa pamatā ir zirga atbilde uz viņam vērsto spiedienu, kas sākas vien ar skatienu, enerģiju: «Dodot laiku reaģēt, lēnām tuvinu roku, līdz tā saskaras ar spalvu, tad ar ādu, muskuli, kaulu. Esmu gatava pārtraukt spiedienu, tikko zirgs sniedzis atbildes reakciju un, meklējot komfortu, aizvirzījies prom no spiediena. Zirgs ātri vien atpazīst manu prasību fāzēs, jo šādā veidā komunicē arī savā starpā.» Izrādās, zirga āda ir pārsteidzoši jutīga, jo spēj sajust un izkustināt tieši to vietu, kur, piemēram, nolaidusies uzbāzīgā muša vai dundurs. Tāpat viņš spēj sajust arī sīkākus signālus, tāpēc iespējama kontrole bez pieskāriena, no tālienes. Parelli metodē paklausība nebalstās uz spēku, bet gan uz uzticību un iegūto respektu.
Viena vienīga šķiršanās
Daina priecājas, kad jūt, ka zirgs viņu saprot, ganībās nāk pretī, izrāda draudzību, kad abi kopā bauda dabu mežā vai pie jūras. Viņa uzsver, ka zirgi ir bara dzīvnieki, un katrā barā ir stingra hierarhija: «Zirgi klausa galveno - alfa ķēvi, kas ir nevis stiprākais, bet pieredzējušākais un gudrākais bara pārstāvis. Zirgiem, ar kuriem strādāju, gribu būt tāda alfa ķēve, kurai var uzticēties, no kuras nav jābaidās, uz kuru var paļauties. Man mīļš kļūst ikviens zirgs, kura uzticību esmu ieguvusi un, ar kuru strādājot, izveidojusies ciešāka saikne. Diemžēl mans darbs ir viena vienīga šķiršanās. Pašai sava zirga man vēl nav, jo mācos, un man nav tādu līdzekļu, lai uzturētu zirgu.»
Pēc vidusskolas beigšanas Dainai radās iespēja mācīties un iegūt pieredzi darbā ar zirgiem pie šīs jomas speciālista Honza Blaha Čehijā, bet zirgu skolotāja negrib braukt projām no Latvijas, no draugiem, no saviem četriem brāļiem. Viņa saka - te viss ir savs un mīļš, turklāt jāiegūst augstākā izglītība. Pēc Universitātes beigšanas Daina Luksa strādās par zooloģi, cerot, ka izdosies atrast darbu šajā nozarē. Viņa gribētu kļūt par zoopsiholoģi. Pagaidām Latvijā tāda ir vienīgi viņas ļoti cienītā Inga Cerbule, kas mācījusies Amerikā. Taču - kas zina? Divdesmit gados vajag tikai drosmi un mērķtiecību, un Dainai tās netrūkst.