Viena no nozarēm, kuru var uzskatīt par savdabīgu ekonomiskās veselības indikatoru, ir mēbeļrūpniecība. Tās izaugsme iet kopsolī ar iedzīvotāju labklājību vai vismaz iespējām tikt pie aizdevuma bankā. Tāpat nozarei vismaz teorētiski vajadzētu būt svarīgai lomai ekonomiskajā attīstībā saistībā ar mūsu valsts ģeogrāfisko novietojumu un tuvumu to valstu tirgiem, kurās labklājības līmenis ir daudz augstāks, kā arī ar pieejamiem resursiem. Tomēr izrādās, ka praksē viss nenotiek tik vienkārši, kā varētu šķist.
Mēbeļrūpniecības pienesums Latvijas tautsaimniecības struktūrā nedaudz pārsniedz pusprocentu, kas ir aptuveni tikpat daudz kā Zviedrijā. Šāgada otrajā ceturksnī nozarē bija 6,6 tūkstoši aizņemto darbvietu jeb aptuveni par ceturtdaļu vairāk nekā sešus gadus iepriekš, kad ekonomiskās krīzes iespaidā darba tirgus atradās tuvu savam pēdējā laika zemākajam punktam, taču vienlaikus apmēram par trešdaļu mazāk nekā treknajos gados, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Sasaistē ar būvniecību
Komentējot ekonomisko situāciju, asociācijas Latvijas mēbeles izpilddirektors Andris Plezers izsaka viedokli, ka tādu izteikti veicinošu apstākļu Latvijā šobrīd nav. Toties, pateicoties valdības atbalstam zaļajai enerģijai, mums ir viena no dārgākajām elektroenerģijām Eiropā. Nozari patlaban kavē arī stagnācija būvniecībā. Asociācijas vadītājs skaidro, ka nozares attīstība ir tiešā veidā saistīta ar būvniecības norisēm. Tiklīdz būvniecība apstājas, kā tas ir noticis šogad, tas uzreiz jūtams arī mēbeļu ražošanā. Nozarei neklājas viegli arī eksporta tirgos. «Agrāk kontraktus slēdza gadu, pusgadu uz priekšu, tagad tas notiek par konkrētām partijām. Tādējādi, ja ir pasūtījums, strādājam, ja nav - nestrādājam,» situāciju raksturo A. Plezers. Viņš stāsta, ka uzņēmumi aktīvi piedalās dažādās izstādēs, lai uzturētu kontaktus ar pasūtītājiem, un, par spīti nelabvēlīgajiem apstākļiem, mēbeļu ražošanai izdodas sasniegt pat nelielu pieaugumu.
Tomēr, lai arī ražošanas apjomi - vismaz kopējā statistikā - ir atgriezušies tā dēvēto trekno gadu līmenī, pašu uzņēmumu labklājība tik spīdoši neizskatās pieaugošās elektroenerģijas dārdzības dēļ, turklāt ražotājiem ir jāceļ arī algas, lai darbinieki neaizietu citur. «Kopš krīzes, kad nozares apjomi strauji samazinājās, tā uzrāda lēnu pieaugumu,» pēdējo gadu attīstību komentē asociācijas pārstāvis. No viņa teiktā izriet, ka tālākā attīstība lielā mērā būs atkarīga no tā, kā notiks ES fondu apguve. Tāpat arī hipotekārās kreditēšanas palielināšanās un ar to saistītās būvniecības aktivitātes var būt veicinošas nozares attīstībā.
A. Plezers stāsta, ka ražošanas izaugsme lielā mērā ir atkarīga no segmenta, kurā darbojas uzņēmums. Piemēram, ar līmētajām koka detaļām uzņēmumiem izdodas sasniegt pat 30% pieaugumu gadā. Tomēr kopējā izaugsme ir ievērojami pieticīgāka. Šāgada pirmajos sešos mēnešos salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn asociācijas uzņēmumu apgrozījums palielinājies par 9,7% līdz nepilniem 44 miljoniem eiro. A. Plezers teic, ka eksporta tirgos kaut ko jaunu iegūt ir ļoti grūti un pārsvarā viss turas uz vecajām iestrādēm. Tiesa gan, eksporta apjomi pirmajā pusgadā, salīdzinot ar šo pašu periodu pērn, auguši par 5,8% un pārsnieguši 21 miljonu eiro.
Mierīgi - kā dīķī
Vietējā tirgū nav nekādu ievērojamu palēcienu vai kritumu. Iedzīvotāju pirktspēja ir tāda, kāda nu tā ir, un, ja kādam skapis ir vecs, taču var kalpot vēl kādu gadu, viņš varbūt arī nesteidzas to mainīt. Savukārt, ja mājās tiek taisīts remonts, droši vien šis skapis tiks nomainīts pret kaut ko jaunu. Kopumā var teikt, ka situācija ir samērā mierīga, kā dīķī, un prognozes liecina, ka tuvākajā laikā nekas būtiski nemainīsies. «Situācija tirgū ir stabila, kas nav ne labi, ne slikti,» Latvijas mēbeļu tirgu komentē Daiļrade koks valdes priekšsēdētājs Andris Jansons. Savukārt eksporta jomā viss ir atkarīgs no konkrētā tirgus un produkcijas. «Mēs esam mazi, tāpēc mums ir iespēja būt veiklākiem un kādam kaut ko atņemt. Vienlaikus mēbeļu tirgus ir samērā dinamisks un nevar gulēt uz lauriem, lai arī mums kāds neatņemtu tirgus daļas,» iespējas pielāgoties konjunktūras pārmaiņām raksturo A. Jansons.
Tomēr arī Eiropā ekonomiskā kopaina neesot tāda, lai varētu pretendēt uz strauju ražošanas apjomu kāpumu. «Tas 0,5% vērtais ekonomikas pieaugums jau situāciju raksturo pats par sevi,» teic mēbeļnieks. Viņš stāsta, ka Latvijas uzņēmumiem iespējas ir, jo «made in China» tomēr Eiropā nav tas pieprasītākais zīmols. A. Jansons stāsta, ka, tā kā Rietumeiropā mēbeļu ražošanas izmaksas ir samērā augstas, tiek meklēti lētāki ražošanas varianti, tādējādi sniedzot iespējas Baltijas un Austrumeiropas uzņēmumiem. Tas var izpausties gan kā ražošanas pārcelšana, gan kā iespēja vietējām kompānijām strādāt kā apakšuzņēmējiem, turklāt arī ar ilgtermiņa kontraktiem.
Vienlaikus arī iepriekš minētā Ķīna no kādreizējās piegādātājas kļūstot par patērētāju, un, pēc A. Jansona domām, šajā tirgū ir iespējas arī Latvijas uzņēmumiem. Ar citu uzņēmumu starpniecību tur nonāk arī Daiļrade koks saražotais. Uzņēmējs piebilst, ka arī Ķīnā ir augušas ražošanas izmaksas un ar šīs valsts ražotājiem ir iespējams konkurēt. Tādējādi izdevies iekļūt Austrālijas un Jaunzēlandes tirgū.
Nauda un demogrāfija
Viens no faktoriem, uz kuru saistībā ar tautsaimniecības atveseļošanos Eiropā daudzi ekonomisti likuši cerības, ir centrālo banku īstenotās finansiālās stimulēšanas programmas, kuru ietvaros tiek turētas zemas procentu likmes un uzpirkti parāda vērtspapīri. Tas notiek arī eirozonas valstīs, tajā skaitā Latvijā. Rezultātā krītas aizdevumu likmes, un vismaz teorētiski šādai tautsaimniecības stimulēšanas kampaņai būtu jānoved pie kreditēšanas un patēriņa pieauguma, pozitīvi ietekmējot būvniecības aktivitāti un likumsakarīgi - kāpinot pieprasījumu arī pēc mēbelēm.
Pēc DNB bankas ekonomikas eksperta Pētera Strautiņa domām, Eiropas Centrālās bankas programma noteikti ir padarījusi situāciju labāku, nekā tā būtu bijusi alternatīvajā scenārijā. «Bez tās, iespējams, eirozona jau būtu sabrukusi politisku faktoru dēļ. Taču šī programma nav spējusi panākt strauju izaugsmi,» norāda tautsaimniecības speciālists un piebilst, ka caurmēra prognozes to neparedz arī turpmākajos gados, tās sagaida iekšzemes kopprodukta pieaugumu eirozonā par 1,5% gadā. «Tātad nekāds straujš izrāviens arī mēbeļu pieprasījumā nav gaidāms. Sabiedrība noveco, to cilvēku skaits, kuri sasniedz vecumu, kad viņi veido jaunas mājsaimniecības, drīzāk samazināsies nekā pieaugs,» secina P. Strautiņš.
«Arī Latvijā demogrāfiskā situācija, maigi izsakoties, nav spoža. Taču šeit ir liels vēl neizmantots konverģences potenciāls, turpinot tuvināt ražīgumu ES vidējam vai Ziemeļvalstu vidējam līmenim,» spriež DNB bankas ekonomists. Viņaprāt, jau pašreizējie ienākumi ļauj ievērojamai cilvēku daļai, galvenokārt Rīgā, taču arī citur, iegādāties labāku mājokli, nekā viņiem ir pašlaik. «Nākotnē šo cilvēku skaits augs un daļa no viņiem šo iespēju izmantos. Augoša mājokļu būvniecība nāks par labu mēbeļu pieprasījumam,» skaidro P. Strautiņš.
Runājot par problēmfaktoriem, eksperts pauž, ka mēbeļu ražošanas nozarē pagātnē epizodiski un lokāli, toties visai skarbi izpaudusies problēma, kas ir raksturīga mūsu ekonomikai kopumā, - pārvaldības kvalitāte, uzņēmuma īpašnieks kā tā lielākais ienaidnieks. «Šobrīd šķiet, ka nozares aktīvi ir spējīgu cilvēku rokās, lielākie uzņēmumi pēdējā laikā labi attīstās. Pagājušajā gadā dinamika bija ļoti laba. Mēbeļu rūpniecībai Latvijā nav liktenī un zvaigznēs rakstīta garantēta izaugsme, un ekonomika var gluži labi attīstīties arī bez mēbeļu ražošanas. Taču, ja tā tomēr attīstīsies, jo labāk,» uzskata P. Strautiņš. Viņš nosauc arī faktorus, kas ir būtiski nozares attīstībai, - mēbeles var taisīt no vietējā koka, un daļai produktu transportēšana ir pietiekami ērta. Viņš arī norāda, ka process var būt darbietilpīgs, kā liekti līmēto daļu gadījumā, un te Latvijas zemās izmaksas ir priekšrocība.