Jāteic, ka, vērtējot kopumā, mūsu - LDDK - sadarbība ar Laimdotas Straujumas vadīto valdību bija ļoti konstruktīva un lietišķa. Mēs varējām saprast - kas, kur un kāpēc. Absolūts veiksmes stāsts ir tas, ka mums izdevās panākt, ka valdības deklarācija nav tikai vēlmju saraksts ar gaišām, cēlām frāzēm, bet, pateicoties mums un Laimdotai Straujumai personīgi, tajā tika iekļauti arī izmērāmi rādītāji, kas nav bijuši nevienā iepriekšējā valdības deklarācijā. Veiksmīgi tika atrisināta arī Krievijas embargo radītā situācija, kas daudziem uzņēmējiem bija pilnīgs force majeur. Tā bija šoka terapija tiem, kuru galvenais eksporta tirgus bija Krievija. Lai palīdzētu uzņēmējiem, bija nepieciešama ātra rīcība, kas arī sekoja, un savlaicīgi līdzekļi tika pārdalīti jaunu eksporta tirgu meklēšanai un apgūšanai. Pateicoties tam, eksporta apjomi nekritās, tikai mainījās tirgi. Kā pēdējo no labajām lietām es minētu arī veiksmīgu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē vadīšanu. Savukārt kā galveno negatīvo lietu es izceltu neveiksmīgo budžeta veidošanas procesu. Finanšu ministrijai (FM) bija savs redzējums, kā nodrošināt fiskālo telpu, un tas vairāk bija FM monologs, nevis dialogs. Jāteic, ka L. Straujuma attiecībā uz vairākām, mūsuprāt, kļūmīgām un sasteigtām, iniciatīvām bija uzņēmēju, respektīvi, sociālo partneru pusē, bet jautājums jau ir par komandas saspēli. No valdības puses galvenais arguments bija tāds, ka 2014. gadā, kad pieņēma nodokļu stratēģiju, bija cita situācija un tagad apstākļi mainījušies. LDDK šajā aspektā gan bija cits viedoklis.
Vai LDDK ir tikpat strikta pozīcija kā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai, ka līdzšinējam finanšu ministram Jānim Reiram vairs nevajadzētu šo amatu ieņemt jaunajā valdībā?
LDDK nekad nav fokusējusies uz personāliju jautājumu, bet veicamajiem darbiem. Runa ir par institūciju politiku, jo viens cilvēks vienpersonīgi neveido visu nodokļu politiku. Ja runājam par iniciatīvām, kas mūs neapmierina un liekas nepareizas, jāmin diferencētais neapliekamais minimums, kas nerada nevienu pozitīvu efektu, un solidaritātes nodoklis. Abiem šiem jauninājumiem var būt graujošas sekas uz tautsaimniecību.
Lūdzu, miniet šīs graujošās sekas.
Ja runājam par diferencētu neapliekamo minimumu, tad tas vairos nevienlīdzību, jo iedzīs cilvēkus nelegālajā ekonomikā. Tas arī nedod efektu katru mēnesi, bet tikai pēc gada un trīs mēnešiem. Taču sociāli jūtīgajām grupām, kuru dēļ it kā šī diferenciācija ieviesta, piemaksa ir svarīga katru mēnesi, nevis vajadzīga tikai vienreizēja izmaksa pēc gada. Turklāt tas rada papildu slogu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) administratīvajam aparātam.
VID ģenerāldirektore gan minēja, ka deklarāciju apstrāde notiks esošā VID budžeta ietvaros.
Dod Dievs. Ja runājam par solidaritātes nodokli, tad tas sūta skaidru signālu - mēs esam par mazām algām. Visos stratēģiskajos dokumentos mēs iestājamies par augstu pievienoto vērtību un inovācijām, taču tam būtu jāseko arī darbiem. Ja Olainfarm piesaista augsta līmeņa speciālistus, kas ražo patentus, tad šiem darbiniekiem ir jāmaksā Eiropas līmeņa algas. Uzņēmumi, protams, neatļausies samazināt atalgojumu šiem Eiropas līmeņa speciālistiem, kas ir uzņēmuma kodols, bet tiks meklēti citi veidi, kā ietaupīt un ko samazināt, vai arī tiks palielinātas cenas. Vēl, kas ir svarīgi, - šāda mēroga izmaiņas nevar veikt divus mēnešus pirms gada beigām. Jo uzņēmumu darba tempā tas faktiski ir jau rīt uz brokastu laiku. Piemēram, Olainfarm, lai samaksātu jauno solidaritātes nodokli, jāatrod papildus viens miljons eiro. Es to arī nesauktu par solidaritātes nodokli tāpēc, ka tas neaiziet konkrētam mērķim. Uzņēmēji ļoti atbalstītu, ja viņu naudu ieguldītu konkrētās aktivitātēs, piemēram, pusprocentu no pievienotās vērtības nodokļa novirzītu drošībai vai skolēnu brīvpusdienām, bet konkrētajā gadījumā mēs solidarizējamies tikai ar vispārējiem valdības tēriņiem.
Vai ir vēl kas neapmierinošs budžetā bez diferencētā neapliekamā minimuma un solidaritātes nodokļa?
Jāteic, ka budžets kopumā ir pretējs gan nodokļu stratēģijai, gan Nacionālajam attīstības plānam (NAP), jo visas minētās iniciatīvas nodokļu jomā neveicina tautsaimniecības izaugsmi. Taču NAP būtība ir - tikai un vienīgi ekonomikas izaugsme spēj nodrošināt gan konkurētspēju, gan nevienlīdzības mazināšanos, gan finansējuma palielinājumu veselībai un izglītībai. Cita resursa mums vienkārši nav. Pieņemot budžetu, valdība tikai skatījās, kā fiskāli piepildīt kasi, nedomājot, kādas sekas tas atstās uz tautsaimniecību un izaugsmi. Šādi lēmumi rada neizpratni uzņēmējos, rezervētu attieksmi, kas rezultējas investīciju piebremzēšanā, jo nav ticības stabilai un prognozējamai darbības videi. Tas neveicina vēlmi investēt.
Vai tas nozīmē, ka 2016. gadā ekonomiskā izaugsme varētu sabremzēties?
Protams, uzņēmēju dabiskā vēlme ir attīstīties un iet uz priekšu. Taču jautājums ir, kādēļ mums jārada viņiem tik daudz šķēršļu. Latvijas ekonomikā ir rādītāji, kas uzlabojas, taču tajā pašā laikā minētie pieņemtie lēmumi nekādā veidā izaugsmei nepalīdzēs. Mēs varam tikai cerēt uz uzņēmēju iekšējo sparu, taču arī viņi pagurst.
Kuras LDDK skatījumā ir galvenās jaunās valdības risināmās problēmas?
Kā galveno svarīgāko darbu es minētu jaunu nodokļu politikas pamatnostādņu izstrādi. Arī mēs, sociālie partneri, esam pauduši gatavību iesaistīties to tapšanā, un 3. decembrī jau bija pirmā kopējā sēde. Pats galvenais - šajā procesā būs dialogs, nevis monologs, notiks vienošanās, nevis diktāts. Tad steidzamā kārtā jāpieņem visi Ministru kabineta noteikumi, kas saistīti ar jaunā perioda Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu apgūšanu, jo pašlaik tas ir vienīgais lielākais publiskā finansējuma avots, kas var ģenerēt arī privātās investīcijas līdzīgi kā Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera plāns, kas nes līdzi arī kopējo ekonomisko rosību. Tāpat ir jāpabeidz reformas izglītībā un veselības aprūpē. Tās ir būtiskas prioritātes. Pozitīvi, ka L. Straujumas laikā izdarīti grozījumi Profesionālās izglītības likumā, tuvinot prasmes darba tirgum. Tā bija liela, sāpīga reforma, kura izdevās tādēļ, ka piedalījās gan valdība, gan darba devēji, gan arodbiedrības. Piemēram, tika pieņemts lēmums, kur atradīsies kokrūpniecības centrs, un tas notika visciešākajā sazobē ar nozari, iegūstot tās atbalstu. Rezultātā mēs no 96 profesionālajām skolām nonācām pie 35, kurās tad investēja lielu ES struktūrfondu naudu.
Atgriežoties pie nodokļu politikas pamatnostādnēm, daudz tiek runāts, ka ar pašreizējo nodokļu slogu - 28% no iekšzemes kopprodukta (IKP) - nepietiek, lai finansētu visas valstiskās nepieciešamības. Turklāt VID apgalvo, ka ar ēnu mazināšanas pasākumiem šo procentu var palielināt labākajā gadījumā vien līdz 30%, kas arī ir zem vidējā ES rādītāja. Vai LDDK pieļauj, ka kādi nodokļi tiktu paaugstināti?
Jā, mēs redzam, ka vairākām jomām patiešām pietrūkst finansējuma. Mēs esam vērsušies gan pie Valsts prezidenta, gan Saeimas un norādījuši, ka lielu daļu no publiskā finansējuma mums veido ES struktūrfondu finansējums. Ja to noņemtu, mūsu budžeta deficīts, kas pašlaik ir 1%, būtu daudz lielāks, un jāsaprot, ka ES nauda Latvijai nebūs mūžīgi, šis, izskatās, ir pēdējais struktūrfondu periods. Mums jāpalūkojas uz savu IKP, ja tas būtu divreiz lielāks, arī mūsu iespējas finansēt būtu divreiz lielākas. Būtu jānoskaidro, kāpēc tas ir tik mazs, mērot uz vienu iedzīvotāju un salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu.
Kāpēc tāda situācija ir izveidojusies?
Viens no iemesliem ir tas, ka Igaunijā pastāv uzņēmējiem draudzīgāka nodokļu politika, kā arī tas, ka viņi daudzas smagas reformas, kas mums vēl tikai stāv priekšā, jau paveikuši. Igaunijā nodokļu politika veicina to, ka tu strādā legālajā ekonomikā, un liels viņu ieguvums ir nulles likme reinvestētai peļņai. Valdība pasaka: «Visu, ko jūs nopelnāt un investējat uzņēmumā, mēs jums neuzskaitām.» Savukārt, ja uzņēmuma īpašnieks vēlas izņemt peļņu, dividenžu nodoklis ir gana augsts. Tādējādi valdība skaidri sūtījusi signālu, ko tā veicina. Jā, Latvijā ir uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides dažādām investīcijām, taču uzskaite ir tik sarežģīta un birokrātiska, ka daudzi nelielie uzņēmēji, kuriem investīcijas nav pārāk lielas, izvēlas uzskaiti neveikt, jo birokrātiskais slogs ir milzīgs. Uzņēmējiem daudz vienkāršāk būtu, ja reinvestētā peļņa vispār nebūtu jāuzskaita, jo tās likme ir nulle. Tas atvieglotu arī VID darbu. Pats galvenais - Igaunijā uzņēmējiem nav motivācijas neuzrādīt peļņu atšķirībā no Latvijas uzņēmējiem. Analizējot, kāpēc Latvijā komercbankas tik kūtri finansē mazos un vidējos uzņēmumus, atbilde ir vienkārša - maza peļņa, niecīga likviditāte, neliels pašu kapitāls. Analītiķi redz arī dubulto grāmatvedību. Tātad risks ir lielāks un aizdevumu naudai tiek uzlikta dārgāka cena. Tas rada neapmierinātību uzņēmējos, kuri saka: «Jā, bankas jau finansē, bet par ļoti dārgu cenu.» Igaunijā nav šādu problēmu, neviens nav ieinteresēts kaut ko slēpt.
Ja pieņem nulles likmi reinvestētai peļņai, dodot grūdienu investīcijām, vai redzat, ka tomēr kāds nodoklis būtu arī jāpaaugstina?
Manuprāt, vispirms būtu jāpalūkojas uz izdevumiem, lai gūtu pārliecību, ka tur nav, tēlaini izsakoties, siltuma zudumu. LDDK, veicot savu analīzi, konstatējusi, ka daudzās izdevumu pozīcijās mēs apsteidzam vidējos rādītājus Eiropā.
Piemēram, izglītībā.
Jā. Tāpēc vispār jāpārliecinās par līdzšinējo tēriņu efektivitāti. Tāpat jāizdara viss, lai izdevīgāk būtu darboties legāli.
Vai uzņēmēji būtu ar mieru ieviest lielāku progresivitāti nodokļu sistēmā, jo līdz šim visi mēģinājumi to darīt atdūrušies pret argumentu, ka tas vairos ēnu ekonomiku un mudinās slēpt ienākumus.
LDDK nav pret saprātīgu nodokļu progresivitāti. Jau pieminētajā 3. decembra sēdē mēs teicām, ka esam gatavi izstrādāt iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitāti. Nebūtu godīgi teikt, ka pašlaik vispār nav nekādas progresivitātes. Ir neapliekamais minimums un atvieglojumi par apgādājamiem. Tie būtu jāturpina izstrādāt, saprotot, kas ir efektīvāk. Mūsu skatījumā progresivitāte drīzāk būtu saistāma nevis ar neapliekamo minimumu, bet ar atvieglojumiem par apgādājamiem.
Vai LDDK arī saredz veidu, kā piedalīties ēnu ekonomikas mazināšanā?
Tas ir jautājums, kuru mēs izvirzām ikvienā tikšanās reizē ar valdību. Ēnu ekonomika rada negodīgu konkurenci, kas asi jāapkaro, turklāt izvairīšanās no nodokļu nomaksas rada nevēlamu sociālo spriedzi. Tādēļ tieši LDDK bija tā, kas sākotnēji (jau 2012. gadā) vērsa uzmanību, kādus riskus sevī slēpj mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) režīms. Faktiski tas nozīmē, ka MUN darbinieku pensija būs 54 eiro mēnesī. Līdz ar to mūsu ieteikums bija pēc iespējas ātrāk ieviest minimālo sociālo apdrošināšanu arī šiem cilvēkiem, un mums nav skaidrs, kādēļ tas bija jāatliek līdz 2017. gadam. Turklāt ir gadījumi, kad cilvēkam ir nevis viens, bet 58 mikrouzņēmumi. Minimālā sociālās apdrošināšanas likme būtu labas zāles šādiem gadījumiem. Mēs piedāvājām pakāpeniski 9% likmi paaugstināt uz 13%, starpību novirzot darbinieku sociālajai apdrošināšanai. Par to pat savulaik nobalsoja Saeima, tomēr ne galīgajā lasījumā. Taču 2014. gadā bija Saeimas vēlēšanas un daudzas partijas paķēra populistisko saukli: «Atdodiet 9% likmi.» Līdz ar to mūsu priekšlikums netika īstenots. Problēma ir arī tā, ka MUN ir pārāk attālināts no vispārējā nodokļu režīma. Ja uzņēmumu skaits, kas strādā vispārējā nodokļu režīmā, dils tik strauji kā pašlaik, būs lielas problēmas ar visu pensiju sistēmu.
Vai prognozējat, ka arī šogad uzņēmējiem problēmas sagādās darbaspēka trūkums?
Jā, un atslēgas vārds problēmai ir - atbilstošas kvalifikācijas darbaspēks -, jo darba meklētāji it kā ir pieejami, taču runa ir par kvalificētiem darbiniekiem. Nozares, kuras visvairāk izjūt šo trūkumu, ir mūsu IKP vilcējspēki - informāciju tehnoloģijas, kokrūpniecība, metālapstrāde, arī lauksaimnieciskā ražošana. Taču manas cerības ir saistītas ar paveikto reformu profesionālajā izglītībā, kur darba devēji nosaka gan pieprasījumu, gan apgūstamās prasmes.
Kā LDDK raugās uz reģionālo politiku, vai tajā nepieciešamas reformas?
Attīstību veicinoša būs tikai tāda Latvijas karte, kurā būs spēcīgi attīstības centri, ap kuriem tad grupēsies pārējās teritorijas. Ja mēs turpināsim būt tik ļoti sadrumstaloti kā pašlaik un būs jāveido visādi reģionu un teritoriju savstarpējās finansiālās izlīdzināšanas fondi, tas, protams, nebūs attīstību veicinoši. Pašlaik arī iecerētā skolu reforma ir atdūrusies pret mūsu valsts reģionālo sadrumstalotību. Domāju, ka nav īsti godīgi pateikt, ka novadu apvienošanās ir tikai to pašu ziņā. Būtu jābūt kopējam valstiskam redzējumam un plānam. Mazā mēroga ekonomika traucē arī uzņēmējdarbības attīstībai. Jāteic, ja mēs ES struktūrfondu finansējumu reģionālajai attīstībai šajā periodā, kas, visticamāk, mums kā saņēmējvalstij ir pēdējais, saskaldīsim pa maziem gabaliņiem, efekta nebūs nekāda. Tikai tad, ja pašvaldības apvienosies, katrai specializējoties savās dabiskajās priekšrocībās, būs iespējama uzņēmējdarbības attīstība, kas ir priekšnoteikums, lai cilvēki vēlētos dzīvot reģionos.