Es nezinu, cik sekojat kaimiņu aktivitātēm. Mēs mēdzam gausties, cik grūti pie mums, un izcelt, ka kaimiņos Igaunijā teju vai viss ir labāks. Bet, ja painteresējas, kā pie viņiem, redzams, ka viss tieši tāpat kā te. Nupat plašu sašutumu raisījusi ziņa par Tallinas ostas sponsorētajiem sporta veidiem. Izrādās, ka gandrīz 99% atbalsta ticis tām aktivitātēm, ko vēlas atbalstīt valdošā partija. Kas tuvu varai, tiem naudu iedod, bet pārējiem... Zināmas paralēles var vilkt ar to, kas pie mums. Ja esi tuvu stāvošs, tavu lūgumu sadzird. Ja esi čoms, tev to naudu iedod. Vajadzība netiek vērtēta pēc būtības.
Ir tik traki?
Sajūtu līmenī tāds iespaids rodas, bet, lai būtu precīzi, jāskatās skaitļi. Primāri tiek atbalstīta gatavošanās un dalība Eiropas un pasaules čempionātā. Ja tavā sporta veidā tāda nav vai ir kā citādi nosaukts, un pat ja tas pēc būtības ir daudz lielāks pasākums, tik un tā no finansējuma tikai sēnalas vien tiek. Manā skatījumā - ja tu rīko kādu starptautisku pasākumu, tam ir vairākas funkcijas: viens ir attīstīt šo sporta veidu šeit, otrs - promotēt valsti uz ārpusi. No šī viedokļa tad varētu pavērtēt valsts finansējuma piešķiršanas gadījumus. Piemēram, ir Latvijas gada balvas nominācija Gada notikums. Vajadzētu vadīties pēc principa: kas no Latvijas sportā notiekošā izraisa vislielāko rezonansi uz ārpusi. Mēs te skatāmies - tas baigi vareni izskatās! -, bet vai to kāds ārpus Latvijas pamanījis? Arī dodot valsts naudu, manā skatījumā, šāds kritērijs būtu ļoti svarīgs.
Bet arī jūsu pieminētais kritērijs par ietekmi uz sporta veida attīstību ir būtisks. Piemēram, mūsu pludmales volejbolistu vai BMX braucēju labie starti veicināja arī šo sporta veidu straujo izaugsmi tepat uz vietas.
Protams, neapšaubāmi, ka būtiski abi šie faktori. Bet bieži jau aizmālē acis, sastāstot nez ko, sakarina makaronus uz ausīm, kādus grib un kādus negrib.
Viena lieta - atbalsts profesionālajam sportam, cita - masu sporta aktivitātēm, kā orientēšanās, dažādas riteņbraukšanas un skriešanas sacensības, kur aicināts pieteikties ikviens.
Jā. Turklāt dalība šādās sacensībās veicina regulārus treniņus, un tam jau ir tālākas sekas - gan uzlabo veselību, gan stiprina visas valsts ekonomiku.
Arī to?
Es esmu rēķinājis, ka SEB MTB maratons vien valstij caur dalībnieku izdevumiem ienes 80 tūkstošu PVN veidā. Plus vēl stiprāka veselība, bet to jau redzēsim vien pēc gadiem. Šobrīd esam pirmie Eiropā pēc sirds un asinsvadu slimībām. Tad - kas mums atliek? Vien pareiza ēšana un fizkultūra.
Ja uz šo skatāmies vēl plašāk, milzīga daļa cilvēku pēdējos gados sākusi uz darbu ikdienā braukt ar riteni, no rītiem vai vakaros skriet krosiņu, apmeklēt sporta zāli.
Jā, vispamanāmākā ir braukšana ar riteni un skriešana. Vēl pirms gadiem trim tas nebija tik izteikti manāms. Sāka izbūvēt veloceliņus, sava loma bija arī ekonomiskajiem apsvērumiem. Agrāk, ja brauci ar riteni, varēja domāt, ka esi nabags, kas nevar biļeti atļauties.
Tagad ar riteni arī bagātie brauc, arī ar veciem riteņiem, kas pat skaitās stilīgāk.
Normāli. Tie ir jauna veida vadītāji, kas citādi uz to skatās. Iet jau tās lietas uz labo pusi. Bet, salīdzinot ar skandināviem, tomēr redzama liela atšķirība.
Piemēram?
Piemēram, kādas distances cilvēki gatavi veikt. Kaut vai Lattelecom Rīgas maratonā vai Vienības braucienā vairākums izvēlas mazās distances. Noskrien piecus vai nobrauc 35 kilometrus. Kas tas ir? Zviedrijā vienā dienā izpērk dalību uz 350 kilometru braucienu. Arī Igaunijā populārākās distances ir daudz, daudz garākas nekā mums. Gan velobraukšanā, gan skriešanā un slēpošanā. Mums īsākajās piedalās vairāk un garākajās - mazāk, savukārt tur tā tendence otrāda.
Kā to mainīt?
Vajag lielāku propagandu. Mēģināšu tikties ar veselības ministru Belēviču, aprunāties par šo tēmu. Jo pamatā mēs lielākoties nodarbojamies ar seku likvidēšanu. Bērni resni, ēd čipsus, visādus saldinātājus, ģībst Dziesmu svētkos... Nav trenēti. Nav spēka un izturības.
Pie skolām sabūvēja sporta zāles. Ar tām to neveselīgo pārtiku un ilgo sēdēšanu pie datora nevar kompensēt?
Zālē vienlaikus var nodarboties kādi divdesmit cilvēku. Varam parēķināt, cik cilvēki tur dienas laikā tiek. Ļoti maz. Ārā - braucot ar riteni, skrienot, - šādu ierobežojumu nav. Turklāt pie tās tīrības un svaigā gaisa, kas mums ir...
Ir dzirdēti pretējie viedokļi - ka pilsētā saelpojas visus tos mašīnu dūmus.
Protams, gadās, ka kāda fūre pabrauc garām, izlaiž melno dūmu mākoni, to nav labi ieelpot, bet - cik tad tādu? Tāpat Rīga nav tā sliktākā vieta. Salīdzinājumā. Visi, kas pie mums atbrauc, priecājas, cik daudz parku, koku.
Mazliet pamainīsim tēmu. Dzirdēju, ka šogad vairs nerīkosiet Baltijas ceļa velobrauciena Latvijas posmu.
Žēl, bet spiestā kārtā tā sanāk. Bet, lai par to runātu, jāatskatās vēsturē. Velobrauciena iniciators 2010. gadā bija toreizējais Eiropas Riteņbraukšanas savienības prezidents polis Valkevičs. Triju valstu riteņbraukšanas federāciju prezidenti sanāca kopā un parakstīja vienošanos par Baltijas daudzdienu velobrauciena atjaunošanu. Jo pirmie Baltijas velobraucieni tika rīkoti jau piecdesmitajos gados un ziniet, kas bija to rīkotāji? Avīzes. Latvijā tā bija Padomju Jaunatne, Lietuvā - Komjaunimo tiesa, kura bija Igaunijā, es aizmirsu.
Neparasti.
Nē. Arī Tour de France sākotnēji rīkoja avīze. Tāpat Giro de Italia. Tad, lūk, Baltijas daudzdienu velobrauciens pirmo reizi notika 1954. gadā, un tajā, starp citu, vinnēja mans tēvs Harijs Japiņš. Tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc es iesaistījos velobrauciena atjaunošanā. Veidojām to kā simbolisku atgādinājumu par 1989. gada 23. augustā notikušo Baltijas ķēdi jeb Baltijas ceļu, kad ap diviem miljoniem cilvēku bija sadevušies rokās, iestājoties par Baltijas valstu neatkarību.
Sanāk, ka tas ir sporta pasākums, no vienas puses, un politisks, no otras. Varbūt tāpēc jau iepriekš nebija viegli visu sakoordinēt. Tāpēc šogad ļoti savlaicīgi interesējos par sadarbību ar valsti, un Raimonds Vējonis, kad vēl bija ministrs, nevis Valsts prezidents, padeva ideju, ka vajadzētu mēģināt noorganizēt tādu kā koordinējošu struktūru starpvaldību līmenī. Ja runājam no sporta viedokļa, katrā valstī par to atbild cita ministrija, līdz ar to panākt kaut kādu saistību ir ļoti grūti. Iepriekšējos gados visu noteica personiskie kontakti. Piemēram, lietuviešiem bija premjers, kas interesējās par šo lietu, un viņiem tam bija iedalīta nauda, viņš pateica mūsu un igauņu kolēģiem, ka ir laba, atbalstāma iniciatīva, un viss notika. Bet vienmēr ļoti novēloti, un vienmēr tas bija saistīts ar lielu stresu - būs valsts atbalsts vai nebūs. Ārzemju komandas uzlūgtas, pasākums izsludināts. Šogad visiem pateicu: tā mēs nevaram turpināt - vai nu tas ir Baltijas ceļa brauciens, bet ar skaidru, regulāru triju valstu atbalstu, vai arī nosaucam kāda lielā sponsora vārdā, kas nosedz trūkstošās izmaksas. Bet gribētos, protams, saglabāt sasaisti ar Baltijas ceļu, jo nekāda labāka veida jau nav, kā cilvēkiem par šo triju tautu vēsturisko akciju atgādināt. Tagad sporta pasākumus televīzijā un internetā sāk pārraidīt tiešraidē. Ja savlaicīgi būtu zināms, ka nauda būs, mēs lielus darbus varētu izplānot, popularizējot šo pasākumu un visas trīs valstis.
Cik nozīmīgs starptautiski var būt šāds pasākums?
Iepriekš divus gadus šajā braucienā uzvarēja pasaules čempioni. Apmēram 50 dažādu valstu komandas grib piedalīties, visus pat uzņemt nav iespējams. Riteņbraukšana Eiropā un pasaulē ir tik populāra, ka pasākumu ir par maz. Tour de France tiek uztverts kā, iespējams, pat nozīmīgāks pasākums par ziemas olimpiskajām spēlēm. Tas ir viens stāsts. Otrs - šī sporta popularizēšana mūsu valstu iekšienē. Trešais aspekts - šādi braucieni neeksistē bijušajās padomju valstīs, no Eiropas - Somijā un Zviedrijā. Visur citur ir. Tour de Slovaquie, Tour of Croatia, Tour de Pologne, Tour de France, Giro d'Italia, Vuelta a Espaￃﾱa, Volta a Portugal un vēl, vēl, vēl... Mums apvienojušās trīs valstis. Bet. Tā kā skaidrības par naudu nav, bijām spiesti pateikt, ka šoreiz Latvijas posma nebūs.
Sanāk, ka izbrauks Igaunijas posmu, sasēdīsies busiņos, riteņus piekabēs un turpinās braucienu aiz Lietuvas robežas?
Jā... Un, ja mēs nepiedalāmies, kaimiņiem arī daudz grūtāk, jo daudzas tehniskās izmaksas sedzām trīs valstis kopā. Vēl ir svarīgs aspekts - lai sportisti startētu pasaules čempionātā, olimpiskajās spēlēs, ir nepieciešama kvalifikācija. Tam jāvāc punkti, piedaloties sacensībās. Protams, kad tās notiek mājās, tos var iegūt vairāk - savējie piedalās lielākā skaitā. Ne velti mūsējos pēc punktiem apsteiguši azerbaidžāņi un turki - kā kūrortsezona beidzas, viņi laimīgi, ka kāds atbrauc, tāpēc atklājuši, ka izdevīgi ir rīkot sporta sacensības, jo riteņbraukšana Eiropā ir viens no svarīgākajiem sporta veidiem. Un vēl viens aspekts, ka mums tiešām ir bijuši izcili braucēji. Piemēram, Romāns Vainšteins - vienīgais profesionālais pasaules čempions no postsovjetu valstīm. Mums ir Tour de France un Giro d'Italia medaļnieki. Mums ir bijušas olimpiskās medaļas šosejas riteņbraukšanā. Tas turklāt ir nenormāli lielas konkurences apstākļos!
Un uz šī fona sakāt, ka valsts nepalīdz. Ir skaidrs - kāpēc?
Neiekļaujas atbalstāmo pasākumu kritērijos. Tāpēc jau gribējās, lai sanāk amatpersonas, kam dārgs vēl šķiet Baltijas ceļš, lai nevis sit pie krūtīm, ka mēs par neatkarību, bet arī ko nopietnu izdara tās izcīnīšanas piemiņai. Ja neinteresē, ja ir kādi labāki pasākumi, šis par dārgu, tā arī pasakiet, mēs ar to rēķināsimies.
Vēl viens sāpju stāsts ir par velotreku. Manos skolas gados bija Brīvības ielā, paveicās arī izbraukt pa to, bet nu jau sen kā nojaukts, un cita vietā nav.
Tas, ka mums reiz bija velotreks, faktiski ir galvenais faktors visiem mūsējo panākumiem velosportā, ieskaitot BMX.
Kā tas saistāms?
Pirmkārt, riteņbraukšana nevar rasties no nekā. BMX dibinātājs Latvijā bija Jānis Siliņš - riteņbraukšanas treneris Smiltenē un Valmierā. Viņa domubiedrs bija Aldonis Vrubļevskis - kādreizējais Latvijas izlases treka riteņbraucējs. Viņi izveidoja BMX platformu, iesaistīja braucējus, pakāpeniski izauga čempioni, un, kad startam olimpiskajās spēlēs Aināram Ķiksim un Viesturam Bērziņam trūka trešā dalībnieka komandas sprinta braucienam trekā, federācija piesaistīja tieši BMX braucēju Ivo Lakuču. Ja nemaldos, tajā brīdī viņš bija pasaules vicečempions BMX, kaut šis sporta veids vēl starptautiski nebija atzīts par lielo sportu. Un tas tikai viens piemērs. Ivo trekā noteikti ieguva milzīgu pieredzi un zināšanas, ko tālāk transformēja uz Štrombergu un citiem. Ne velti mums ir divas zelta medaļas olimpiskajās spēlēs. Tas, ko ar to gribu teikt: treks ir kā laboratorija, bāze. Tehnika pavisam cita. Velosipēdi tādi, kas veicina augstu tehniku. Ir liels ātrums. Arī treneri tur var augt. Un kas tagad notiek?
Fiksīšu braucēju pilnas ielas, bet infrastruktūras, kur viņiem izpausties, nav.
Jā, bet vēl traģiskāk ir, ka 88 BMX braucēji ir aizbraukuši uz pasaules čempionātu.
Labi, ka tik daudz!
Jā. Bet - kā jebkurā sporta veidā - kaut kādā brīdī notiek atbirums. BMX braucēju nevar uzreiz uzlikt uz šosejas - viņš ir orientēts uz īsajām distancēm. Izeja būtu dot iespēju trenēties trekā. Tad viņi nezustu no sporta, viņiem būtu iespējas cīnīties par panākumiem. Bet, ja nemaldos, Latvija ir vienīgā Eiropas valsts, kurā nav velotreka, kaut medaļnieku šajā sporta veidā mums ir daudz.
Katram taču redzams, cik daudz latviešu grib braukt ar riteni. Masu sacensībās - MTB maratonos, tāpat Vienības braucienā -, riteņbraucēji aizvien vairāk ielās redzami. Mums tas patīk un padodas. Ne tikai latviešiem, arī lietuviešiem un igauņiem, mēs tā kā esam no viena kaula. Tāpat esmu runājis ar fiksīšu braucējiem. Viņi brauc pa visu pasauli sacensībās, gan meitenes, gan puiši startē ar labiem rezultātiem. Tur arī var atrast talantus lielajam trekam. Visspilgtākais projekts bija savā laikā angļiem. Deviņdesmito gadu sākumā viņi izveidoja treka riteņbraukšanas attīstības programmu. Londonā, man liekas, no 16 zelta medaļām viņi dabūja divpadsmit. Tie paši sportisti pēc tam ar lieliem panākumiem startēja Tour de France un citur. Jo treka riteņbraukšana dod ļoti daudz zināšanu un prasmju, kas der šosejai.
Ir cerības, ka kaut kad tomēr tiksim pie treka?
Tagad, iespējams, esam ļoti tuvu risinājumam. Negribu vēl neko plašāk teikt, bet varbūt mums izdosies vienā projektā iekļaut arī velotreku. Esam izdarījuši visu, lai tā būtu. Un te no valsts pat netiek prasīta nauda, tikai labā griba - ja gribēs, izdarīs.