Mūsu vecmāmiņas mājā tas, šķita, notiks svētdienīgi, pie kafijas tases. Taču, ai, kā alojāmies! Pamācībā bija gan detalizēti uzzīmēts dekoders, taču nebija neviena mājiena, kur tā pievienošanas vada dakšiņa liekama televizorā. Cilājām uzticīgi kalpojošo kasti, līdz laimīgi atcerējāmies, ka mums ir paziņa ar tehniskām zināšanām. Viņš secināja, ka vajadzīgs vads ar īpašu dakšiņu. Taču jaunais, legāli iegādātais vads pēc mēģinājumiem ar diviem televizoriem izrādījās brāķis un, bez emocijām īsi kopā savelkot, secinājām, ka čiks itin nemaz nav čiks. Neērtās manipulācijās ar divām pultīm pēc ēras veiksmīgās maiņas nemaz neminēsim, jo tās joprojām uzdzen stresu.
No vienas puses, starp mums ir cilvēki, kam iekļūt valsts datu seifos nav nekādu grūtību, no otras - ir vecmāmiņas un ļoti daudzi citi, kam tehnisku zināšanu nav un nav arī paziņu, kam tādas ir. Kaut gan bīstamāki droši vien ir pirmie, runa patlaban ir par otrajiem. Taču šoreiz ne tik daudz par to, ka prāvai daļai cilvēku četri desmiti latu par dekoderu ir greznība pat tad, ja par to var norēķināties pakāpeniski. Šīs rindiņas nav arī par nepieciešamību zvanīt vislielāko trauksmes zvanu, ka Latvijas iedzīvotāji Krievijas pierobežas rajonos vispār varētu palikt bez latviskās TV informācijas telpas, pilnīgi pakļaujoties smadzeņu skalošanai no Kremļa puses.
Mūsu situācijā vecmāmiņai ir paveicies (tikt pie dekodera), un viņa varētu izdarīt revolucionāro lēcienu, bet līdz tehnoloģiju frīkam vēl tālu. Kādas ir tās attiecības, kurās nonāk kaut kādā mērā no progresa tālāk stāvoši cilvēki? Vai plaisa, kas jau tā sabiedrībā objektīvi pastāv starp veciem un jauniem, pārtikušiem un mazturīgiem, izglītotiem un mazizglītotiem, apķērīgākiem un mazāk apķērīgiem, tehnoloģisko sasniegumu gaismā mazinās vai vēl vairāk, piedodiet, uzsver - ko maisies pa kājām?
Citstarp, vai esat kādreiz pavērojuši, kas notiek nomaļākā bankas filiālē? Kā ienāk veci cilvēki un rindas kārtas numuru nespēj automātā izdrukāt? Jo burti ir sīki un formulējumi nereti klamzīgi. Kā viņi neievēro signālus uz tablo un tad bankas darbiniece kā seno laiku tirgus laukumā liek lietā balsi?
Daļa cilvēku tagad uztraucas par elektronorēķinu kartēm. Vai tiešām pašiem būs jāveido sava uzskaites grāmata, lai atcerētos iepriekšējo kilovatu rādījumu? Pat elektroniskās biļetes sabiedriskajā transportā nav dzīvi padarījušas labāku, piemēram, ļaujot pēc civilizētiem standartiem ar vienu biļeti nobraukt kādu saprātīgu ceļa vai laika daudzumu. Nē, biļešu klasifikācijā orientēties kļuvis grūtāk.
Savukārt, kur parādās grūtums, nosacīti baltie plankumi, vai tur nepaveras arī sprauga veikliem darboņiem? Tādiem, kas, piemēram, tagad jaunās ēras gaidās piedāvā šaubīgus tik vajadzīgos dekoderus. Vieta jau tukša nestāv.
Kad Romas stacijā, pērkot automātā vilciena biļeti, biju pateicīga blakus stāvošajam vīrietim par palīdzību pareizo pogu izvēlē, uzreiz nesapratu, ka tāds ir viņa rūpals. Bet, pavērojot šādi sniegto konsultāciju biežumu, sapratu, ka arī tāda var būt iztikas ādere.
Ne mazumu lietu attīstītajās valstīs risina dizains. Jēdziens, kas joprojām daudziem no mums ir svešs, nepatīkams vai asociējas ar izlutinātu buržuāziskumu. Bet iedomājieties kaut vai bankā, cik daudz var atrisināt tikai ar labi saskatāmiem burtiem, pārdomātiem krāsu laukumiem!
Mūsdienās iepretim produktu, grafiskā un citiem tradicionālajiem dizaina veidiem sevišķi strauji attīstās sociālais dizains. Proti, tas, kas šai dekoderu iegādes gadījumā būtu parūpējies, lai revolūcija tiešām risinātos svētdienīgi, smalki sakot, būtu gādājis par sociālo amortizāciju. Pasaulē ir saprasts, ka aizvien lielāku īpatsvaru veido veci (vājāki) cilvēki un, no vienas puses, ir svarīgi, lai viņi sabiedrībā justos iederīgi. Arī pats tehnoloģiju progress nav iespējams, ja sabiedrība tam netiek līdzi. No otras, dizainam ir pavēries jauns, milzīgs spēka pielikšanas potenciāls, kas nestabilajos laikos nozīmē maizi.
Par ko īsti ir šis stāsts? Par to, ka tehnoloģijas dzīvo daudz īsāku laiku nekā cilvēki. Un, lielās līnijās ņemot, tas ir forši!