Kopumā reformu process, lai cik sāpīgs, ir virzījies pareizā virzienā, jo neapšaubāmi ambulatorā aprūpe ir lētāka un derīgāka nekā gulēšana slimnīcā, kur pakalpojuma izmaksas summējas ar savā ziņā viesnīcas izdevumiem. Domāju, ka pareizs virziens ir arī lētāko zāļu došana, ja runājam par kompensējamajiem medikamentiem. Paklupšana, manuprāt, bija tad, kad vienlaikus ar papildu finansējuma piešķiršanu šovasar bija runa par neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) ņemšanu nost slimnīcām. Tas sabiedrībā izsauca asu, bet pamatoti asu reakciju. Piemēram, bija paredzēts Kuldīgai atņemt NMP finansējumu 57 tūkstošu latu apmērā - tur nebija nekādas loģikas.
Valsts kompensēto medikamentu sistēmas reforma gan izraisījusi asu ārstu un ģimenes ārstu pretreakciju - viņi saka, ka, uzliekot ārstam par pienākumu nozīmēt tieši lētāko no konkrētai kaitei domātajiem medikamentiem, tā esot gan neuzticēšanās ārstiem, gan var pasliktināt pacientu veselību.
Virziens tik un tā ir pareizs. Protams, mums ir jāpiedāvā pacientam iespēja izvēlēties, ko viņš grib un ko viņš var nopirkt. Proti, viena situācija ir tā, ka valsts kompensē kādu lētāku medikamentu, kas, jā, ir vecākas paaudzes. Ja jūs gribat jaunāku vai ja jums ir bažas par šī lētākā varianta iespējamām blaknēm, jums ir tiesības tādu saņemt, bet tad jums ir jāpiemaksā. Nevar būt tā, ka es aizieju uz aptieku, bet man saka, ka, atvainojiet, tā lētākā varianta mums nav. Valsts interese ir, lai tas cilvēks ir vesels un lai viņš pie medikamenta tiek - pat ja tas ir vecākas paaudzes. Toties lētāks.
Ja spriež pēc masu mediju atspoguļojuma, teju vai vislielākās kaislības ir ap NMP.
NMP lielākā problēma ir tā, ka daļa no tās nemaz nav NMP. Ļoti bieži ir tā, ka laikā, kad vajadzētu strādāt ambulatorajai aprūpei, tā dažādu iemeslu dēļ nav pieejama. Un kas atliek pacientam, kurš nespēj izvērtēt savu veselības stāvokli? Viņš sauc ātro palīdzību! Attiecīgi vajadzētu vienoties ar NMP un ārstiem, ģimenes ārstiem, par zināmu pārdali tā paša finansējuma ietvaros. Lai ambulatorā palīdzība būtu pieejama pilnu darba dienu un, ja man stipri sāp galva, man nav jāsauc «ātrie» - es varu aiziet pie māsiņas, kura izmērīs asinsspiedienu un pakonsultēs. Ar to «ātro» saukšanu jau ir vēl viena problēma... Kurzemē izsaukuma vidējais attālums ir 45 kilometri. Tad nu mani ar augsto asinsspiedienu aizrauj uz slimnīcu, bet pēc tam ir problēmas ar tikšanu mājās.
Nu jā - ir jau dīvaini, ka ātrajiem jātērē laiks un resursi, lai brauku pie viena, atvainojos, sajēgu pārdzēruša tipāža...
Te gan es nepiekrītu - arī alkoholiķis ir pacients, arī viņš ir pacients. Cita lieta, ka, ja NMP izsaukums ir nepamatots tāda nozīmē, ka runa ir par hroniskas slimības saasinājumu, tad šīs NMP izsaukuma izmaksas varētu paņemt nost ģimenes ārstam, kura pienākums (un valsts par to maksā) ir sekot pacienta hroniskajām kaitēm.
Ja runājam par ģimenes ārstiem - Bārzdiņš ieviesa kritēriju sistēmu, kurus pildot viņi varētu saņemt vairāk. Tomēr lielu sajūsmu šī ideja ģimenes ārstos neizraisīja.
Jebkura reforma sastopas ar pretestību. Man šķiet, ka te jāsavieno nost un klāt likšana. Ja valsts ņem nost manis pieminētā nepamatota NMP izsaukuma gadījumā, kad NMP piesedz ārsta neizdarīto, tad vajadzētu būt arī tā, ka valsts pieliek klāt 100-200 latu ģimenes ārstam, kurš, piemēram, savlaicīgi konstatējis viņa praksē reģistrētajam pacientam kādu onkoloģisku saslimšanu 1.-2. pakāpē. Jo skaidrs, ka pacients ar šādu saslimšanu 3.-4. pakāpē valstij izmaksās daudz vairāk. Jābūt šādai motivējošai sistēmai. Kas attiecas uz kvalitātes kritēriju sistēmu, ko pieminēji, man liekas, ka šo kritēriju varētu būt mazāk - trīs līdz pieci, toties tie ģimenes ārstiem būtu obligāti. Jo, ja kritēriju sistēma ir brīvprātīga, tad tā dīvaini sanāk - ārsts var izvēlēties, cik labi strādāt...
Kvēlas diskusijas savulaik izraisīja tavs ierosinājums valsts sniegto pakalpojumu sasaistīt ar to, vai cilvēks maksā nodokļus.
Es joprojām šo ideju aizstāvu un esmu izstrādājusi līdz likumprojektu līmenim. Nu nav taisnīgi, ka vienu un to pašu pakalpojumu saņem cilvēks, kurš nodokļus maksā, un tas, kurš nemaksā. Ir cilvēku grupas, uz kurām izmaiņas neattiektos - bērni un pensionāri, kuri, kā saka, savu jau samaksājuši. Es runāju par cilvēkiem darba spējīgā vecumā. Arī šajā grupā ir izņēmumi - studenti, invalīdi, mammas bērna kopšanas atvaļinājumā, bezdarbnieki. Valstij ir informatīvās sistēmas, lai saprastu, vai runa ir par cilvēku, kurš nodokļus nav maksājis attaisnoti vai tomēr neattaisnoti. Un, ja neattaisnoti, tad šis cilvēks neatliekamo medicīnisko palīdzību, protams, saņems, tas ir garantētais minimums, bet, ja viņš gribēs iet pie ģimenes ārsta, tad tas viņam maksās nevis latu, bet, teiksim, desmit latu. Un diena slimnīcā viņam izmaksās nevis deviņus, bet trīsdesmit deviņus latus. Utt. Rezultātā sistēma kļūst taisnīgāka, un vienlaikus tajā parādās papildu nauda, ar kuru var uzlabot pakalpojumu pacientiem, kuri nodokļus maksā.
Pretarguments būs tāds, ka tādas reformas rezultātā šie nemaksātāji vienkārši pie ārsta neies un savas kaites ielaidīs. Vienā no Balkānu valstīm šāds modelis ir pamēģināts, un viņi iedzīvojušies atkal uzliesmojušā tuberkulozē...
Tajā pašā laikā šāds modelis jau krietnu laiku darbojas tepat Igaunijā, kur cilvēki attiecīgi ir motivētāki maksāt nodokļus un ēnu ekonomikas īpatsvars ir daudz mazāks nekā Latvijā.