Džeina Fonda pielika roku
Darba dienā tiekamies uzņēmuma Eurolife Latvia birojā. Dagnija Pelne elegantā kleitiņā līdz celītim, ar tikko jaušamu meikapu sejā, smaidīga un draudzīga. Jaunavīgi skaista, kaut, kā izrādās, ir 1949. gada «kalums». Viņa atver kārbu, no kuras pavedinoši smaržo pašas gatavots kēkss! Dagnija ar māsu Sarmīti, kas ir četrus gadus vecāka (mākslas zinātniece Sarmīte Sīle - red.), izauga labā, draudzīgā ģimenē. Tēti, Latvijas laika peldēšanas čempionu, kara beigās paņēma leģionā, un, nokļuvis tā sauktajā Dancigas maisā, viņš, mājās atvests, turpināja ceļu uz Sibīriju, kur pavadīja gadu. Leģionāra meita - tas Dagnijai dzīvē bieži ticis atgādināts.
Māsas mācījās Rīgas 6. vidusskolā, Dagnija gan pabeidza Rīgas 3. vidusskolu. «Es vecākiem biju kā dāvaniņa, jo starp mani un māsu bija arī brālītis, kurš nomira gadu vecs. Biju diezgan slimīga, un mamma mani stipri lutināja.»
Dagnija bija straujš un nemierpilns bērns. Tētis lēma, ka meitām jānodarbojas ar peldēšanu, bet Dagnijai iepatikās sporta vingrošana. No divpadsmit gadu vecuma viņas dzīvē ievijās vingrošanas tēma. Dagnija aizrautīgi stāsta: «Mani ļoti iespaidoja māsa. Viņa gāja pozēt Mākslas akadēmijā, es arī, jo par pozēšanu maksāja. Pozēju tēlniekiem, tas šķita nopietnāk. Mani interesēja apģērba dizains, stājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, bet netiku iekšā.»
Viņa sāka strādāt Latvijas Radio par skaņu operatori: «Darbā mēģināju organizēt vingrošanas pulciņu, bet pasākums izgāzās, jo pietrūka cilvēku.» Taču savs labums no darbošanās radio bija - Dagnija iepazinās ar Elmāru, viņa stāsta: «Viņš bija no tehniskajiem darbiniekiem, un man bieži sāka «bojāties» magnetofons.» Dagnijas un Elmāra laulība reģistrēta 1969. gada 26. septembrī. Darba dzīve turpinājās Latvijas Televīzijā, kur viņa strādāja Skaņu ierakstu daļā kopā ar leģendāro skaņu režisoru Jāni Blūmu.
Dagniju visu dzīvi bīda neizskaidrojamas alkas pēc kaut kā jauna, nebijuša. Viņas klātbūtnē sākās krāsu televīzijas laiks, pirmie videoieraksti, arī ritmiskā vingrošana. Enerģiskā sieviete sāka studēt Latvijas Universitātē Žurnālistikas nodaļā: «Domāju, ka apceļošu pasauli, taču mana biogrāfija tolaik liedza izbraukt uz ārzemēm. Es biju «runājošā žurnāliste», man ļoti patīk jūra, būdama ārštata korespondente, gatavoju sižetus radiožurnālam Selgā. Ar tagad pazīstamo muzikologu Arnoldu Klotiņu sēdējām pie pults. Kādā brīdī no Tartu rādīja sporta pasākumus, un es iesaucos: «Lūk, tas ir mans sapnis - caur mūziku izteikt sevi kustībā!» Par ritmisko vingrošanu toreiz gan vēl neviens nerunāja.»
Ikvienam, kas kādu vērā ņemamu brīdi jau nodzīvojis šajā pasaulē, skaidra kā ābece ir patiesība - lai kā mēs darītos un ņemtos, pa vietām vienmēr visu saliek kāds Augstāks spēks. Tēta sportiskais gars Dagnijā virmoja, taču viņai piemetās smaga nieru kaite, bet organisms nepieņēma dakteru izrakstītās tabletes: «Sāku kārpīties pati. Māsa pastāstīja par Džeinu Fondu, un manī nobrieda doma par ritmisko vingrošanu.»
Laimīgie lido
Pēc pusgada Dagnijai jau bija pašai sava grupa, vēl pēc gada simpātiskā sieviete sāka strādāt par pasniedzēju Rīgas Politehniskā institūta (RPI) Fizkultūras katedrā: «Toreiz RPI studēja jaunieši no visas Padomju Savienības. Ritēja pēdējie padomju dzīves gadi, nodarbības notika toreizējā Dzeržinska klubā, grupās bija ap 80-90 studentu. Tur es uztrenēju balsi, jo mikrofonu toreiz vēl nebija. Man patika tas, ko darīju, ar studentiem sapratos, bija liela degsme, un mēs burtiski lidojām.» Vēlāk Dagnija pabeidza universitāti, uzrakstīja diplomdarbu par Latvijas Televīzijas 25 gadu vēsturi. Sandra Veinberga bija diplomdarba vadītāja, oponents - Ābrams Kļeckins.
Dagnijas un Elmāra pirmais bērniņš nomira dzemdībās. Vēlāk laulībā laimīgi piedzima Urzula un Pēteris: «Elmāram bērni patīk. Kad mūsējie bija mazi, es varēju naktīs gulēt, jo Elmārs izdarīja visu. Viņš vienmēr teica, ka bērni nedrīkst just naudas trūkumu, bet viņiem jāzina tās vērtība. Tolaik abi strādājām dažādus darbus. Paralēli darbam Centrālajos sadales tīklos Elmārs pa vakariem ģērēja ādas, ko bija iemācījies no mana tēta, kurš tajā laikā strādāja kolhozā Lāčplēsis, es piestrādāju par apkopēju. Trūkumu nejutām. Pat žiguli nopirkām.»
Pēc atmodas populāra kļuva Dagnijas Pelnes dāmu vingrošanas klase. Dagnija pati sevi sauc par aerobikas vecmāmiņu, kaut iesākumā šo stilu sauca par ritmisko vingrošanu. Tā sievietēm lika piedomāt par savu stāju, viņas jutās sakārtotākas, atpūtušās, saprata, kas ir veselīgs dzīvesveids. Dagnijas sākotnējais hobijs izvērsās par biznesu divdesmit gadu garumā. Viņa dzirkstīgi pasmaida - šodien satikusi uz ielas divas staltas, graciozas, ar dzīvi apmierinātas savas kādreizējās «meitenes».
Būs babka ar babkām
Ja cilvēks pozitīvi attiecas pret šo pasauli un ja pašam un mīļajiem turas veselība, tad droši var piekrist teicienam, ka dzīvē katrs periods ir skaists. Dagnijas Pelnes bērni izauguši, meita ar abām savām meitām dzīvo Rīgā, dēls - optometrijas speciālists - ar sievu, dēlu un meitu - Saūda Arābijā. Kaut dzīve nav rožu dārzs, galvenais, ka visi veseli un laimīgi.
Dagnija turpina ritināt atmiņu kamolu: «Ar fitnesu viss beidzās, jo tagad mūzika nav tāda, kas liek ķermenim dziedāt un dejot. Esmu brīvmāksliniece - ko gribu, to daru. Iestājos koučinga kursos, tagad esmu koučs - profesionālās izaugsmes treneris ar zelta sertifikātu. Tas - lai sevi saprastu, labāk komunicētu ar cilvēkiem. Rīts man sākas ar vingrošanu, kontrastdušu, ar noberzēšanos un medus ūdeni. Nūjoju jau tad, kad aiz muguras smējās: skat, slēpes aizmirsusi mājās. Lietoju dalītu uzturu - nekādā gadījumā ogļhidrātus kopā ar olbaltumvielām, t. i., nekādas kotletes ar mērci. Atzīstu mājas ēdienu, svaigus salātus, cepu visādus brīnumus. Katru dienu izdzeru divas kafijas krūzes. Mums ir mazs rančo Lielvārdē ar nelielu puķu un nepieciešamāko sakņu dārzu. Mums abiem tur patīk.»
Pēc fitnesa grupas klientu ieteikumiem Dagnija sāka veidot vecumdienu finansiālo uzkrājumu vienā no senākajiem un veiksmīgākajiem apdrošināšanas koncerniem Grawe (1828) Austrijā. Koncerna meitas uzņēmumi darbojas 13 Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs. Savukārt Latvijas iedzīvotājiem ir paveicies iegādāties autentiskas Austrijas polises senu tradīciju un striktu likumu gaumē. Dagnija apliecina: «Ar Elmāru esam mierīgi, jo tagad mūsu vecumdienas ir nodrošinātas, un es, kā smejies, 85 gados būšu kārtīga babka ar babkām (večiņa ar naudu - kr. val.), apmeklēšu fitnesa klubu, mācīšos dziedāt un spēlēt klavieres, jo zināms, ka pozitīvi noskaņoti cilvēki dzīvo ilgāk. Jau deviņus gadus esmu arī iesaistījusies firmas Eurolife Latvia darbā - esmu finanšu konsultante. Mēs netiekam šķiroti ne pēc gadiem, ne tautības, ne politiskās piederības. Man patīk tas, ko daru, jo sociāli gribu būt piederīga kādam kolektīvam. Esmu laimīga, ka palīdzu cilvēkiem sakārtot nākotni. Mūsu vecumā jāstrādā mīlestības darbs. Turklāt, fitnesā darbojoties, es vienmēr staigāju garās biksēs. Tagad esmu dāma - man ir kleitas, dažas skaistas vakarkleitas un augstpapēžu kurpes. Un kur nu vēl daudzie firmas organizētie ceļojumi, par kādiem padomju laikos kā bijušā leģionāra meita pat sapņot neuzdrīkstējos! Vajag taču tikai kaut ko ļoti gribēt, un tas piepildās - vai ne?»