Lai paceltu smagumu, tam ir jāķeras klāt no pareizās puses. Apsveicami, ka valdība šobrīd cenšas pārliecināt sabiedrību par krīzes pārvarēšanu ar taustāmiem budžeta piešķīrumiem un nodokļu atlaidēm, ne tikai ar makroekonomikas rādītājiem un ārvalstu ekspertu atzinumiem. Tomēr šādi argumenti būtu daudz pārliecinošāki, ja Latvijas cilvēki tos sajustu savos maciņos. Tāpēc Ministru prezidentam un viņa komandai nevajadzētu brīnīties, kāpēc gan viņi patlaban nesaņem pateicīgās publikas aplausus.
Pievienotās vērtības nodokļa likmes samazinājums par vienu procentpunktu, kā tika rēķināts, devis 50 miljonus latu lielu ieguvumu. Tikai kam? Tirdzniecībai, kurā dominē ārzemju īpašniekiem piederošās lielveikalu ķēdes. Šāds atvieglojums nerada paliekošu labumu Latvijas ekonomikai un sabiedrības labklājībai, jo gūtā peļņa - izņemot investīcijas «naudas pumpja» paplašināšanā - tiek izvesta no valsts. Mēs, sociāldemokrāti, uzskatām, ka labvēlīgās ekonomiskās konjunktūras brīdī pieaugušie nodokļu ieņēmumi ir jāizmanto sabiedrības labklājības nostiprināšanai, reāli palīdzot tās trūcīgākajai daļai. Viens no veiksmīgākajiem risinājumiem, te, protams, būtu arodbiedrību un darba devēju piedāvājums palielināt ar nodokļiem neapliekamo ienākumu minimumu. Gan strādājošajiem, gan arī valstij ir krietni izdevīgāk, ja cilvēku rokās paliek vairāk no viņu nopelnītā. Kāpēc ir jāatņem liela daļa no necila atalgojuma - tāpēc, lai pēc tam nodokļu maksātājam valsts izsniegtu mazturīgā pabalstu?
Patiesa sabiedrības labklājība nav iespējama bez ražošanas attīstības. Tieši te 50 miljonu latu lielais budžeta naudas «dāvinājums», ko saņēma tirgotāji, nestu paliekošus augļus. Tāpēc, ja mēs - Saeima - vēlamies ar fiskālu instrumentu palīdzību dot patiesu ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā, mums ir kritiski jāvērtē PVN samazinājuma sniegtās iespējas. Šķiet visai kārdinoši palīdzēt sabiedrībai un vietējiem uzņēmumiem ar nodokļa likmes jūtamu samazinājumu, piemēram, pārtikas precēm. Taču praksē mums diemžēl nāktos pārliecināties, ka ieguvēji drīzāk būtu nevis Latvijas zemnieki un maizes, piena vai gaļas produktu ražotāji, bet gan viņu igauņu, lietuviešu vai poļu konkurenti. To biznesa efektivitāti un lētākas preces piedāvājumu veicina jūtami mazāki nodokļi pašu mājās. Saeimai - un, protams, Ministru kabinetam - ir jākoncentrējas pasākumiem, kas reāli padara Latvijas ekonomiku konkurētspējīgu, samazina vietējo uzņēmumu ražošanas izmaksas. Valdības solījums mazināt nodokli darbaspēkam tikai par procentu ik gadu ir liktenīga kļūda. Tāpat kā daža koalīcijas deputāta runas par nodokļa palielināšanu mikrouzņēmumiem. Tādējādi valsts turpinās pati slāpēt savu ekonomiku, atbaidīt ārvalstu kapitālieguldījumus ražošanā un bremzēt jaunu darba vietu izveidi, padarot neizpildāmu valsts varas galveno pienākumu -mazināt bezdarbu un atgriezt mājās aizbraukušos.
Saeimai, lai jūtami palīdzētu sabiedrības trūcīgākajai daļai un veicinātu ražošanas attīstību, joprojām ir pieejama arī tāda efektīva un ES direktīvās akceptēta ekonomiskā svira kā diferencēta elektroenerģijas cena. Tāpēc mēs, Saskaņas centrs, piedāvājām Saeimai veidot īpašu valsts fondu, kas maznodrošinātajiem iedzīvotājiem kompensētu daļu izdevumu par viņu patērēto elektroenerģiju. Fonda līdzekļus veidotu iemaksas, ko veiktu valdība - kā Latvenergo īpašnieks un peļņas saņēmējs - un ikviens Latvijā pelnošs elektroenerģijas tirgotājs. Jo, liberalizējoties mūsu tirgum, drīz tajā darbosies ne tikai Latvenergo vai igauņu Enefit. Tāpat no šī fonda valstij būtu iespējams daļēji kompensēt maksu par elektrību arī tādiem uzņēmumiem, kas, piemēram, darbojas īpaši attīstāmās nozarēs. Mēs iesniedzām Saeimas kolēģu vērtējumam likumprojektu un esam pārliecināti, ka ir iespējams ātri izstrādāt fonda darbību regulējošos normatīvus, lai tas startētu vēl pirms galīgā tiesas sprieduma Latvenergo tarifu lietā - tādējādi pasargājot maznodrošinātos Latvijas iedzīvotājus no strauja izdevumu palielinājuma. Papildu administratīvo izdevumu, lai šādu kompensāciju sistēmu ieviestu, faktiski nebūs, jo pašvaldības uzskaita cilvēkus, kam nepieciešama sociālā palīdzība un kas to saņem, tāpēc izmaksas būs viegli aprēķināmas.
Neveiksme, ko piedzīvoja valdības mēģinājums ar tā dēvētā starta tarifa palīdzību «elektrificēt sociālo palīdzību», sakņojas tieši tajā apstāklī, ka tas bija acīmredzami sasteigts propagandas triks. Starta tarifam vajadzēja uzpirkt sabiedrību, lai valdības patiesais nodoms - uzkraut valsts uzņēmumam pienākumu ar nepamatoti augstu elektrības cenu lāpīt budžeta caurumu - nenoslīktu vispārējā sašutumā. Mēs, SC, atbalstījām šādas tarifu politikas apstrīdēšanu Satversmes tiesā, jo tas bija nodevīgs trieciens Latvijas industrijai, kuras produkcijas cenā elektroenerģijas izmaksām ir pārāk būtisks īpatsvars. Tāpēc atlaide par 1200 kilovatiem bija nevis sociālā palīdzība, bet gan aizsegs ekonomiskai diversijai.
Valdībai jābeidz aizbildināties, ka elektroenerģijas vai degvielas sadārdzinājumu mums uzspiež ES un mēs paši neko nevaram mainīt. Kura prātīga valsts pilda budžetu, bremzējot savu ekonomiku, mazinot tās konkurētspēju, izstumjot savu ražotāju preci no pašmāju tirgus? Ja Vācija vai Dānija var manipulēt ar energoresursu cenām, lai atbalstītu savu biznesu, tad arī mums tas ir jāvar. Tāpēc kolēģi no valdības koalīcijas - ja jums nepatīk tas, ka likumprojekts ir opozīcijas piedāvājums, pārveidojiet to un virziet kā savējo. Labai lietai nav žēl!
*Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas loceklis (SC)