Gruzīnu seniors mākslinieks Nugzars Paksadze, kurš beigās atzīstas, ka nākamgad svinēs apaļus 60 gadus, un smej, ka esot īsts gruzīns, kurš reiz iemīlējis Latviju un šeit «iestrēdzis jau 30 gadus», - Latvijā realizē projektu, kas ietver trīs vērtības: radošu ideju apmaiņu, tautu draudzību un paaudžu sadarbību. Tie ir starptautiski plenēri visu vecumu māksliniekiem. Šovasar plenērs notika gleznainā vietā Tērvetes pusē.
Inficējas ar enerģiju
«Plenērā piedalās mākslinieki no Vācijas, Čehijas, Ukrainas, Krievijas, Lietuvas, arī vairāki latvieši. Ne tikai mākslinieki. Arī divas jaunas meitenes no Krievijas - fotogrāfes. Mēs gleznojam, viņas ģenerē idejas fotogrāfijām,» stāsta Nugzars. Viņš pats plenērā ne tikai glezno, gatavo plenēra dalībniekiem vakariņas un plāno pasākumus un ekskursijas, bet arī piedalījies jauno meiteņu fotosesijā, kas organizēta Jūrkalnē. «Tas bija tāds traģisks stāsts. Jauna, skaista, trausla meitene aizgāja jūrā slīcināties un tad es - tāds vecs un stiprs, dziļi pārdzīvojot par notikušo, - paņemu meiteni rokās un nesu laukā no jūras. Pats tik ļoti iedzīvojos lomā! Apbrīnojami! Skatījos bildes gandarīts,» priecājas gruzīnu mākslinieks. Viņš saka: krāsas ir jāatdzīvina. Un, kad uzrodas labs režisors, krāsas pārtop mākslasdarbā. «Obligāti nav jābūt profesionālim, bet scenārijam un redzējumam ir jābūt,» uzskata Paksadze un aicina iepazīties ar māksliniekiem un viņu darbiem.
Ideja par plenēru tiek realizēta jau otro gadu, bet Nugzars teic - joprojām meklējot arvien labāku paņēmienu, kā organizēt plenērus. Pats mākslinieks, smeļoties pieredzi, esot piedalījies līdzīgos plenēros arī citviet Latvijā, Rumānijā, Ukrainā. Viņš sapņo ko tamlīdzīgu noorganizēt arī savā dzimtenē Gruzijā, bet pagaidām iecere dažādu apstākļu dēļ nav īstenojusies. Taču tiks īstenota! «Mēs te viens otru uzlādējam ar tādu enerģiju! Šīs dienas, ko pavadām kopā, ir ļoti vērtīgas. Fantastiskas!» atzīst gruzīnu seniors.
Svarīgs ir viss!
Tiekam aicināti uz vakariņām. Mums ar fotogrāfu laimējies, jo tieši intervijas dienā vakariņas gatavo plenēra saimnieks, - nokļūt gruzīna gatavotās vakariņās tepat Latvijā mums ir īsts piedzīvojums. «Varbūt kāds uzskata, ka ēdiens nav pats galvenais, bet, manuprāt, svarīgs ir viss. Māksliniekiem ir jāiegrimst pilnīgā brīvībā un jābauda vide un apstākļi, tad arī būs efekts, būs interese un panākumi. Tiecos palīdzēt radošiem cilvēkiem un to visu nodrošināt iespējami labāk,» savu mērķi atklāj mākslinieks. Viņš izsaka pārsteidzošu atziņu: ka svarīgi arī labi laika apstākļi, bet cilvēks jau pats tos izdomājot! Tā diena Tērvetē ir silta un saulaina, sākam ticēt, ka varbūt patiesi Nugzars ir laika pavēlnieks... «Mūsu plenēros vienmēr ir lieliski laika apstākļi. Tiklīdz plenērs beidzas, sāk līt lietus, kļūst auksts. Un tā vienmēr,» nosmej Paksadzes kungs.
Taujāju, bet ko īsti nozīmē mākslinieka izmestā frāze - «esmu iestrēdzis Latvijā»? «Vēl es jokoju, ka esmu atpalicis no tūristu grupas...» atkal skan sulīgie Nugzara smiekli. Romantika un mīlestība - tā gruzīnu jaunekli pirms 32 gadiem atvedusi uz Latviju. Nu jau bērni izauguši, mazbērni aug, ideja par ģimenes pārcelšanos uz Gruziju gaisā virmo, bet tā arī nav tikusi realizēta. Bet vismīļākā Nugzaram, starp citu, ir Latgale, kur tapis viņa pirmais darbs Latvijā - visvērtīgākais - kā atzīst pats mākslinieks.
Ilgdzīvošanas recepte
Nugzaram Paksadzem ir iespēja salīdzināt pensijas vecuma ļaužu dzīvi Gruzijā un Latvijā. Mākslinieks mazliet pārdomā. «Abas tautas ir pārdzīvojušas padomju laikus, abas cīnījušās par brīvību. Un tomēr pensionāri, viņu skatījums uz pasauli un attieksme pret līdzcilvēkiem tur un te atšķiras.» Medicīnas pakalpojumi Latvijā, neapšaubāmi, esot kvalitatīvāki. «Bet veselība labāka gruzīniem,» secina Nugzars.
Te ir vietā izstāstīt gruzīna anekdoti, kā nodzīvot līdz 136 gadiem un kāpēc ilgāk dzīvo nevis pilsētnieki, bet kalnieši. «Viss risinās augstu kalnos, faktiski klintīs. Korespondents ierodas pie ilgdzīvotāja, lai iztaujātu par ilgdzīvošanas noslēpumiem,» tēlaini iesāk gruzīnu seniors. «Korespondents beidzot aizkļuvis līdz ilgdzīvotāja namam, skatās - pagalmā uzklāts galds ar šašliku, uz galda stāv čača. Ilgdzīvotājs ēd šašliku, uzdzer čaču. Jaunais cilvēks pārsteigts jautā: «Cienījamais, cik jums ir gadu?» Atbilde: «136.» «136?» galvu saķer korespondents, «un jūs vēl tā ēdat un dzerat?» Superseniors atbild: «Klausies, dārgais, ja es tā neēstu un nedzertu, es vispār nekad nenomirtu...»» Tālāk gan mākslinieks nopietni turpina: «Varbūt gruzīnu seniori neizteiksmīgāk izskatās, jo trūkst līdzekļu, pensijas mazas, valsts par pensionāriem ir aizmirsusi - tā ir gan Gruzijā, gan Latvijā. Valdību lamā, jo uz to apvainojušies, abās valstīs.» Par nodrošinātu dzīvi vecumdienās ar iespēju ceļot pa pasauli kā Rietumu senioriem - «tas mums Gruzijā pat sapņos nerādās.» Nugzars uz mirkli kļūst skumjš. Bet lai cik slikti nebūtu apstākļi, Gruzijas tautai esot kāda būtiska priekšrocība - bērnus audzina citādi. «Pie mums vecāki līdz pat vecumdienām domā par bērniem. Bērni to novērtē. Un visiem spēkiem cenšas vecākiem atvieglot dzīvi. Palīdz viens otram un izrāda cieņu. Tur ir tā atslēga,» norāda Nugzars Paksadze. Arī optimistiskais, straujais gruzīnu temperaments palīdzot dzīvot ilgāk. «Jo dzīvība jau ir kustībā,» vairāk prieka un pozitīvisma latviešu senioriem vēl Nugzars Paksadze.