Līdzīgi raiba vasara bijusi arī daudziem citiem dabaszinātņu studentiem. Un ne tikai - ekspedīcijās, vācot materiālus izpētei, dodas ne tikai topošie biologi, ģeogrāfi un ģeologi, bet arī vēstures, baltu filoloģijas un kultūras un citu jomu studenti. Pamatā - pētniecībā aktīvākie.
Gulbis ar gredzenu
Prakse, tad gulbji, pēc tam brauciens uz Norvēģiju, tad konference, visbeidzot sikspārņu pētnieku saiets - Kristapam vasara bijusi pieblīvēta. Ekspedīcija pa Kurzemes dīķiem, kurā Kristaps piebiedrojās ziemeļu gulbju pētnieka D. Boiko brīvprātīgajiem palīgiem, bioloģijas studentam palikusi atmiņā ar interesantiem atklājumiem. «Traks pasākums, turklāt bez samaksas. Komandu nav viegli savākt, jo ne katrs ko tādu grib darīt,» viņš saka. Ik dienu cēlušies ap septiņiem astoņiem un līdz tumsai «vālējuši» pa dīķiem, kur ir ziemeļu gulbju ligzdošanas vietas. Braukuši ar laivu, glābšanas vestēs briduši pa niedrēm, ar īpašiem āķiem gūstījuši gulbjus, kurus gredzenojuši, svēruši, mērījuši, ņēmuši DNS paraugus. «Sava veida romantika. Bija grūti iedomāties, kā tā var brist, bet tad tā iekšējā barjera pārlūza. Neticēju arī, ka lielu gaišu gulbi niedrēs var nepamanīt, bet izrādās - var.» Ziemeļu gulbji nav agresīvi, gūstītājiem nepretojas, un nedēļas laikā izdevies iezīmēt ap 80 putnu. Par vērtīgāko paša ieguvumu no ekspedīcijas Kristaps sauc pazīšanos ar cilvēkiem, ar kuriem ir vērts un interesanti komunicēt. «Plus arī bioloģiskās prakses iemaņas - redzēju, kā ornitoloģija notiek praktiski.» Ekspedīcijas DU esot ierastas ikvienam bioloģijas studentam, kurš iesaistījies pētniecībā, ir darbīgs un «mīl to lietu», stāsta Kristaps. Ir arī vairāki ļoti aktīvi pasniedzēji, kas ekspedīcijas organizē. To finansējums gan nāk no dažādiem avotiem - no augstskolas, ES fondiem, bet, piemēram, gulbju ekspedīcijai nauda degvielai iegūta projektā Labie darbi, pārtiku gādājuši paši.
Meklējiet pasniedzēju!
Dmitrijs Poršņovs - Latvijas Universitātes (LU) vides zinātnes maģistrantūras 1. kursa students un Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) darbinieks - ekspedīcijās, kas ilgst no dažām līdz desmit dienām, devies daudzkārt. Šovasar piecos Rēzeknes apkaimes ezeros ņemti paraugi, pēc kā tiks noteikti nogulumu iegulsnēšanās apstākļi, ķīmiskais sastāvs, derīgās īpašības, jo tos plaši izmanto medicīnā, kosmētikā, lauksaimniecībā. Savākto materiālu pētīs visu ziemu, un studenti uz tā balsta arī savus studiju darbus. Kādi vēl ieguvumi? «Tas ir tiešs un ilgāks kontakts ar pieredzējušiem kolēģiem, pasniedzējiem, var daudz uzzināt, iegūt arī praktiskās profesionālās iemaņas,» Dmitrijs uzskaita. «Mīnuss - jāpiecieš zināmas neērtības, bet pie tā pierod. Tas ir arī smags fizisks darbs 8-12 stundas dienā, taču rutīnas ir vairāk vēlāk, savāktos paraugus analizējot.» LU ĢZZF studenti ik vasaru dodas arī obligātajās praksēs lauku stacionārā Lodes muižā, bet ekspedīcijās, kas izriet no konkrētiem pētniecības projektiem, tiek aktīvākie studenti, kurus pašus interesē zinātne.
«Dabaszinātnes nav iedomājamas bez ekspedīcijām,» komentē LU ĢZZF dekāns Oļģerts Nikodemuss. Doktorantu ekspedīcijas finansē LU, bet bakalauri un maģistranti var piedalīties tajās, kas notiek pasniedzēju projektu ietvaros vai nu ar Latvijas, ES, vai starptautisku organizāciju finansējumu. «Jau pirmkursniekiem iesaku - meklējiet pasniedzēju! Daļa no viņiem ir ļoti aktīvi un savās pētnieku komandās iekļauj studentus, ko ievērojuši.» Tiesa, ekspedīcijās studenti atalgojumu saņem tikai tad, ja projektā piedalās kā darbinieki. Ārzemēs, īpaši ASV, Dānijā, Francijā, populāras ir studentu maksas ekspedīcijas pat uz Antarktīdu, kuras apmaksā viņi paši vai daļēji augstskola. Latvijā šādas prakses nav, jo studentiem maciņi plānāki, taču treknajos gados bijusi iespēja pieteikties ekspedīcijām ārzemēs LU budžeta ietvaros. Tagad uz citām valstīm dodas pētīt, ja ir sadarbības projekts. «Mūsu ģeologi tā pabijuši Špicbergenā, Īslandē. Ģeogrāfi un vides zinātnieki vairāk darbojas Latvij,» teic O. Nikodemuss.
Uz Nīcu parunāties
Gan Latvijā, gan pasaulē dabaszinātņu studenti nav vienīgie, kas daļu vasaras ziedo ekspedīcijām. Anda Augsne, kas studē baltu filoloģiju un kultūru Liepājas Universitātes (LiepU) 3. kursā, šovasar pirmo reizi pabija trīs dienu ekspedīcijā pa Nīcu un Jūrmalciemu, kurā tika intervēti vecākā gadagājuma iedzīvotāji jeb teicēji un kurā piedalījās gan LiepU, gan Sanktpēterburgas studenti. Sarunas (šogad - pamatā par ēdieniem) ierakstītas un atšifrētas, meklējot izlokšņu atšķirības, savdabīgus vārdus. Tas viss paliek LiepU Kurzemes Humanitārajā institūtā (KHI), tiek izmantots studentu darbos, lekcijās, augstskolas rakstu krājumam. «Sākumā bija bail, kā cilvēki mūs uzņems. Bet visur bija silta sagaidīšana. Kāda teicēja ļāva pabarot zivis savā dīķī, cita cienāja ar zemenēm,» stāsta Anda. Sīkums, ka karstajā laikā līdz dažu teicēju mājām bija jānoiet gari gabali. «Ieguvums bija piedalīties, mācīties saprasties ar vecākiem cilvēkiem. Dzīves pieredze, valodas materiālu vākšanas pieredze. Būtu labi, ja šādu ekspedīciju būtu vairāk - tā tomēr ir cita mācību forma.»
Šādas etnogrāfiskās ekspedīcijas LiepU notiek jau kādus 7-8 gadus, pārsvarā Rucavā un Nīcā. Vāktas tiek receptes, dziesmas, spoku stāsti, kapu pieminekļu uzraksti, vietvārdi, māju nosaukumi, īpatnēji lietu apzīmējumi, stāsta LiepU KHI sekretāre Liene Ozola. Arī valodnieku ekspedīcijas finansē gan augstskola, gan pētniecības projektu programmas, savukārt studenti ir ieinteresēti tajās doties, jo viņiem jāiziet vasaras prakse, kurā jāsavāc noteikts skaits valodas vienību. «Nav viegli atrast teicēju, kas runā dialektā un ir gatavs runāt ar intervētāju. Ekspedīcijā students nav viens, viņš mācās, darot līdzi pasniedzējam,» saka L. Ozola.