Skolotāju Ievu Aglonā satiekam Kora skolas klasē muzicējam pie klavierēm. Viņas īstenotā iecere laukos izveidot skolu, kur pēc «lielās» skolas bērni steigtos uz mūzikas nodarbībām, nevis pie tuvējā ezera trenkāt putnus, guvusi atsaucību gan vecāku, gan pašu bērnu sirdīs. Pēcpusdienās līdz vēlam vakaram bazilikas labo spārnu tagad piepilda mūzika. «Akustika te ir ļoti laba,» teic Ieva. Viņa ir mazliet samulsusi, jo uzskata, ka Latvijas lepnuma balva pienākas cilvēkiem, kas izdarījuši ko īpašu. Tomēr Ievas Lazdānes 1992. gadā dibinātā Aglonas bazilikas Kora skola ir vienīgā tāda veida skola Latvijā. «Mamma man savulaik teica, ka es pati sev meklējot darbu, bet - ja es protu, es nevaru nedarīt,» saka Ieva.
Izaudzēt puķīti
Muzikālo izglītību Ieva Lazdāne vispirms ieguva Daugavpils mūzikas vidusskolā. Tā vēlējās vecāki. Tad Ieva vēl īsti nesaprata, ko nozīmē nodarboties ar mūziku. Viņa iestājās Latvijas Valsts konservatorijā. «Studiju laikos es biju bikla. Citi priecājās, ka mācās pie tā vai cita profesora, es biju priecīga, ka mācījos pie profesores Ludmilas Pismennajas. Mana profesore prata manī to puķīti audzēt, līdz atveras,» saka Ieva Lazdāne.
Trešajā kursā konservatorijā ieradušies meklēt kordiriģentu Pļaviņu kultūras nama jauktajam korim. «Mana profesore ieteica viņiem mani, un tā sāku braukāt uz Pļaviņām. Atceros savu pirmo mēģinājumu - kā centos radīt iespaidu, ka esmu tik gudra! Paldies tiem labajiem cilvēkiem, labajam korim, kas mani, tādu dumju studenti, neizsvilpa,» tagad smej Ieva. Ko nozīmē diriģēt kori, viņa sapratusi vēlāk, kad konservatorijā kārtojusi eksāmenu: «Man bija jādiriģē Bēthovena mesas otrā daļa. Pirmā meitene nodiriģēja, un man bija jāturpina. Sāku, bet man skan savādāk - soprāni savādāk dzied. Bet es dabūju viņus ķepā! Tad sapratu, ko nozīmē diriģēt kori.»
Staņislavam Brokam Daugavpils Mūzikas vidusskolā Ieva bija apsolījusi, ka pēc konservatorijas beigšanas atgriezīsies Daugavpilī: «Tomēr pļaviņiešus nevarēju atstāt. Tā es strādāju Daugavpilī, bet pārdienās vakaros braucu uz Pļaviņām. Tur pamazām, no sīka Pļaviņu korīša izaugām par labu kori. Skatēs parasti ieguvām pirmās vietas, strādājām ļoti rūpīgi. Pļaviņieši mani arī izveidojuši par diriģenti.»
Ko darīs ienācēja?
Pļaviņās ar kultūras nama jaukto kori un mūzikas skolā Ieva Lazdāne nostrādāja 20 gadu, līdz pārcēlās uz Aglonu. Kas lika mainīt dzīves virzienu? «Mani kopš bērnības suģestēja baznīcas mūzika. Vārkavā, kur pavadīju bērnību, man bija jāiet baznīcā, jāpiedalās procesijā, un es biju laimīga, klausoties ērģeļu pēcspēli,» teic Ieva. Ērģeļspēli viņa apguva jau konservatorijā, taču pēc tam nebija iespēju spēlēt. Pēc 1990. gada Dziesmu svētkiem Ieva nolēma savā dzīvē ko mainīt - aizgāja uz katoļu baznīcas ērģelnieku kursiem. Mācījās divus gadus, taču no Pļaviņām tuvākās ērģeles, kur vingrināties, bija tikai Jēkabpilī, Romas katoļu baznīcā. Ieva turp brauca katru dienu. Pēc kursu beigšanas viņai piezvanīja kursu vadītājs Mamerts Celminskis - jābrauc uz Aglonu. Ieva šaubījās, arī Aglonas bazilikas dekāns Andrejs Aglonietis teica: «Ieva, Pļaviņās paliek tava autoritāte, viss padarītais.» Tomēr 1992. gadā Ieva Lazdāne Aglonas bazilikā sāka strādāt par ērģelnieci.
«Man bija liels pārsteigums, ka te ar dziedāšanu ir ļoti trūcīgi. Svētdienās dievkalpojumos dziedātājas bija kādas četras sievas. Sapratu, ka jāsāk strādāt ar bērniem, bet, lai šai lauku vidē izveidotu profesionālu līmeni, ar bērnu korīti nepietiek, jāsāk veidot mūzikas skola,» uzskata Ieva un atceras, kā Aglonas vidusskolā aicinājusi skolēnus nākt dziedāt: «Izlēmu, ka bērnus uzrunāšu latgaliski, un viņi - pārsteigti - latgaliski man arī atbildēja! Gāju pie dziedāšanas skolotājiem, bērnu vecākiem sūtīju ielūgumus. Septembrī bazilikas virtuvītē notika pirmais uzņemšanas eksāmens.»
Vērtēšanas principi bijuši stingri, tomēr pirmo mācību gadu jaunajā skolā uzsāka 12 audzēkņu. Tagad Kora skolā mācās 55 bērni. Ieva Lazdāne neslēpj - sākumā no bērnu vecāku puses bijusi jūtama piesardzība, sak, paskatīsimies, ko tā ienācēja te darīs. «Aglonā cilvēki ļoti vērtē cits citu. Centos darīt visu precīzi, kārtīgi. Ja kādreiz pret skolu izturējās kā pret pulciņu, tagad attieksme mainījusies. Te daudz ir jāmācās,» uzsver skolotāja un piebilst, «čaklākajiem, kuri labi apgūst klavieres un solfedžo, tiek dota iespēja no 5. klases mācīties arī ērģeļspēli. Savulaik pie mums mācījās augumā maza meitenīte - ekskursanti bazilikā dzird ērģeles spēlējam, bet pašu ērģelnieci pat neredz! Pie mums bērni dievkalpojumos ērģeles spēlē vienīgie Latvijā, iespējams, arī vieni no nedaudzajiem pasaulē.»
Nes Aglonas vārdu
Kopš 2004. gada Aglonas Kora skolas koris ir Vispasaules bērnu un jauniešu koru federācijas Pueri Cantores biedrs un regulāri piedalās šīs organizācijas kongresos - festivālos. Šogad decembrī ieplānojuši doties uz Romu. «Sapratu - lai noturētu skolas līmeni, bērni jāved uz ārzemēm. Šie festivāli ir ļoti skaisti, sabrauc kori no visas Eiropas, pat no ASV un Āfrikas valstīm. Ļoti skaista ir kopdziedāšana, bet notiek arī atsevišķi dievkalpojumi baznīcās katrai valstij - arī Latvijai. Tad mēs dziedam. Tā pa īstam esam vienīgie, kas Aglonas vārdu nes pasaulē. Reiz kādā koncertā dziedājām Svētī, Kungs!. Pēc dziesmas zālē iestājās klusums - daudzi bija raudājuši. Mēs turp braucam no saviem dziļajiem laukiem, un prieks, ka mums izdodas,» smaida Ieva. Viņa stāsta, ka šajos braucienos ņem līdzi tikai tos bērnus, kas labi mācās. Pat neraugoties uz to, ka nepietiekama finansējuma dēļ naktis jāpavada guļammaisos uz grīdas un ēdiens pašiem ir jāņem līdzi. «Izgulēties var mājās,» noteic skolotāja.
Taujāta, kā pašai šķiet - vai savu vecāku cerības attaisnojusi, Ieva Lazdāne atceras bērnībā dzirdētā un redzētā iespaidus: «Kad vecāki apprecējās, mamma bieži dzirdējusi skolā skanam klavieres. Vecāki nolēmuši pirkt klavieres, lai gan tās spēlēt nemācēja ne viens, ne otrs. Tie bija pēckara gadi. Vecāki pārdeva kumeļu, brauca uz Rīgu un nopirka klavieres. Bet, lai tās atvestu no Rīgas, pārdeva pēdējo labības maisu un līdz jaunai ražai dzīvoja bez maizes. Tētis sūtīja mammu iet mācīties notis, tad mamma notis mācīja tētim. Pēc tam tētis nopirka akordeonu un spēlēja abi. Atceros, kā tētis - tāds lauku zemnieks ar raupjiem, sastrādātiem pirkstiem - spēlēja Šopēnu. Ģimenē tā mums bija pierasta lieta.»
Nesen Ieva satikusies ar savu novadnieku, kurš strādā Daugavpils Universitātē, viņš atcerējies, kā bērnībā braucis uz Vārkavas skolu un pie Ievas mājas parasti atstājis velosipēdu. Reiz mājā logs bijis vaļā, no tā plūdušas klaviermūzikas skaņas. «Novadnieks stāsta, ka tas toreiz bijis tāds brīnums, ka laukos skan klavieres! Tikai tagad tā pa īstam sāku novērtēt lietas, kas tiešām ir īpašas. Pārskatot savu dzīvi - tiešām ir izdarīts daudz, bet, domāju, visi cilvēki savā mūžā izdarījuši ir daudz,» uzskata skolotāja.