Kuldīgā pilsētas svētku ietvaros senioru dārza svētkus rīkoja novada dome un kultūras centrs, taču, kā stāsta apvienības Rumbiņa vadītāja Austra Belševica, Kurzemes pusē vecākā gadagājuma ļaudis līdzīgas balles rīkojot teju ik nedēļu. Tajās ikviens seniors atplaukst smaidā un, par spīti ikdienas rūpēm, dažkārt pat rūgtumam un mazajām pensijām, atzīst - jā, dzīve tomēr ir skaista. Ir tikai jāprot priecāties.
Ar prieku pret negācijām
Austra Belševica, kurai pašai jau 86 gadi un apvienībā darbojusies kopš tās pirmsākumiem - apmēram 30 gadu, atzīst: «Esmu no tām dullajām, kas mājās nesēž. Bērni izauguši, pat mazbērni un mazmazbērns izaudzis. Esmu bijusi skolotāja un atzīstos - pat jaunībā tik sabiedriska nebiju.» Pensionāru apvienībā Kuldīgā darbojas aptuveni pusotra simta biedru.
Kā saka Austras kundze - visi ļoti aktīvi, iesaistās pulciņos, sporto, dejo, dzied, piedalās sabiedriski nozīmīgos pasākumos un, protams, ballējas. «Esam orientējušies uz kultūras dzīvi, bet arī Kurzemes senioru sporta spēlēs piedalāmies jau gadus desmit. Citādi cilvēkiem pensijas gados pietrūkst iespēju izkustēties,» saka A. Belševica.
Viņa uzskata - ekskursijas, tikšanās, koncerti ir skaistākais, ko baudīt vecumdienās. Bet arī pašiem jāgrib organizēt un svinēt svētkus. «Ir daudz negāciju, ar ko cilvēki vispirms nāk uz pensionāru biedrību. To sauc par dusmu izgāšanu vai veļas mazgāšanu, un diemžēl tāda ir mūsu mentalitāte. Jā, dažkārt sirds nosāp - ja vēlies izdarīt cilvēkam labu, iepriecināt, bet pat tādos brīžos atrod ko negatīvu. Aiznesam pensionāram dzimšanas dienā speciāli gatavotu dāvaniņu, bet nelaiž iekšā vai pēc tam raksta sūdzību, ka sveši staigā par viņa teritoriju... Nenovērtē to mazumiņu prieka, ko var gūt. Reizēm gribas visam atmest ar roku. Tomēr nē - labais gūst virsroku,» saka Austras kundze. Kā ar negācijām tikt galā? Austra smej - esot iemācījusies neņemt galvā: «Tiek pateikti arī labi vārdi, un tas dod spēku.»
Dzīvei jāiet līdzi
«Mums visiem šajos gados ir savs raksturs, principi, ko mainīt nevar. Pat nav ko domāt par to! Taču šie sīkie nieki rada grūtības kolektīvu saturēt kopā,» atzīst Nora Lagzdiņa, Kuldīgas senioru jaunrades deju kolektīva Rumbiņa pārstāve. «Tomēr jādzīvo ir. Jo vairāk kustēsies, jo mazāk būs negāciju. Ilgs mūžs vispār saistās ar kustību. Ja neesi kustībā, galīgi sačāksti, mainās arī domāšana un attieksme pret pasauli,» apgalvo Nora. Viņa apliecina - Kuldīgas pusē seniores ir ļoti aktīvas dejotājas. Šajos dārza svētkos malā viņas nesēž - arī kungi te ieradušies kārtīgi izdancoties.
Arvīds Brasliņš uz svētkiem ieradies no Aizputes, viņam ļoti patīk dejot. «Ar kuru dāmu var sadejoties, ar to dejoju, ar kuru nevar - otrreiz vairs nelūdzu,» atzīstas Brasliņa kungs. Sievu gan viņš ballītēs nemeklējot, bet jaunus draugus atrodot. «Uz balli dodos izklaidēties. Noteicošā tomēr ir dejošana. Vispirms gan dāmai jāpavaicā, vai drīkstu uzlūgt, ir otra puse vai nav. Pēc tam jau no svara atrast kopīgu valodu.» Arvīds uzskata - dzīvei ir jāiet līdzi un balles ir svarīga dzīves sastāvdaļa.
Kandavas Pensionāru biedrības vadītāja vietniece Vera Lauva apliecina - tieši šādos pasākumos kandavnieki ieguvuši pulka jaunu draugu. Tikai iepriekšējā vakarā viņi atgriezušies no divu dienu ekskursijas pa Latgali, dārza svētkos izdejosies un nākamajās brīvdienās paši organizēs sporta svētkus. Vēl pēc nedēļas dosies uz senioru svētkiem Engurē. «Dzīvē jāpaspēj viss! Tādas balles piešķir enerģiju, dzīvesprieku. Cik ilgam laikam tās pietiek? Līdz nākamajai sestdienai,» smej Vera.
Lai nebūtu muļķīgu domu
«Nav ko čīkstēt,» teic Judīte, viņai piebalso dzīvesbiedrs Uldis. Viņi stāsta - pensijā esot jau vairākus gadus, taču nav ieslīguši bezdarbībā. «Saņemam vidēju pensiju un ar saviem pensijas gadiem esam ļoti apmierināti. Strādājam savā saimniecībā, ir lopiņi - trīs govis, viena tele, četras aitas, divas kazas, viens āzis un desmit vistas. Dārzs ir, ogas - kā jau laukos. Uzskatu, pensionāriem nav par ko žēloties, bet, lai būtu labāka dzīve, ir jāstrādā. Tad nebūs muļķīgu domu galvā,» nosaka Uldis. Judīte bikli piebilst - varbūt citi pensionāri apvainošoties par šādu nostāju: «Bet man patīk! Es jūtos labāk un jaunāka tāpēc, ka strādāju.»
Abi ar dzīvesbiedru Uldi satikušies Ventspilī, strādājot dārzniecībā. Atraduši kopīgu valodu, kopīgas intereses un jau ilgus gadus dzīves tālāko ceļu iet kopā. «Mēs pat nestrīdamies,» smaida Judīte. «Atbalstām viens otru,» saka Uldis. Abu kopīgā lielā aizraušanās ir dejošana. «Man patīk dejot,» apliecina Uldis.
Arī Vārmē esot sava senioru kopa - seniori dejo, apmeklē Rīgas un Liepājas teātrus, brauc ekskursijās. «Braucam uz šlāgerkoncertiem Ventspilī - atgriežamies ap trijiem naktī, un tas nešķiet par grūtu. Braucam visur, kur varam. Jo jādzīvo ar prieku, nenoskaužot otru un nedusmojot, citādi tās dusmas saēd. Dzīve ir skaista, tikai pašiem ir jābūt labiem cilvēkiem,» uzskata Judīte. «Kad tad izpriecāsies, ja ne tagad - vecumdienās?» noteic Uldis.