Iestudējot šādu literāro materiālu, jautājums par auditorijas pieredzes atšķirību ir ļoti būtisks. Varbūt tieši tāpēc deportāciju tēma latviešu teātrī tikpat kā nav interpretēta, kā rets izņēmums minams Laura Gundara _Pieskarties baltajam lācim_, ko pirms vairākiem gadiem izrādīja Okupācijas muzejā. Veļupes krastā programmiņā Valters Sīlis piesaka mērķi uzplēst senās rētas, taču izrāde vairāk iegūst kalpojuma vai pieminekļa raksturu un, par spīti tēmas smagumam, iemantojusi intonatīvu gaišumu. Priekšplānā izvirzās nevis likteņa nežēlība, bet gan cilvēcīgums, spēja saglabāt to neiedomājamos apstākļos - kā Vanagas aprakstītais visu tjuhtetiešu apbrīnotais izsūtījuma biedreņu svētceļojums, diendienā smagas slimības laikā apciemojot rakstnieci un atvēlot viņai visu labāko no saviem trūcīgajiem pārtikas krājumiem.
Pasaule bez debesīm
Māksliniecei Ievai Kauliņai ar lakoniskiem līdzekļiem izdevies radīt izjūtu par pasauli bez debesīm, spēles telpai pielāgotās Aktieru zāles defektu padarot par efektu. No dēļiem gatavotie piekaramie griesti, aktrisēm iztaisnojoties, teju skar galvu un padara vizuāli tveramu situācijas bezizeju. Četri vienkārši koka soli, kas ierobežo spēles telpu, veido ringu, kurā, pārtverot Melānijas Vanagas tekstu citai no citas, aktrisēm Daigai Gaismiņai, Līgai Liepiņai, Astrīdai Kairišai un Anetei Saulītei raidīt spēcīgus enerģētiskus lādiņus visās četrās laukuma malās sēdošajiem skatītājiem.
Dažādu paaudžu aktrises sadarbojas mātišķi draudzīgā ansambliskumā, viņu galvenais mērķis ir izstāstīt Melānijas Vanagas stāstu. Daiga Gaismiņa kā atmiņu autore sākotnēji ir lepnā baltā izšūtā blūzītē, virs kuras tāpat kā citas varones vēlāk uzvelk stilizētus kankarus. Pārējās aktrises maina grāmatā aprakstīto varoņu lomas, katra tomēr vairāk iezīmējot kādu vienu šķautni - Līgai Liepiņai tā ir realitātei spītējoša vitalitāte un humora izjūta, Astrīdai Kairišai - māmuļas traģisms un pāri notikumiem stāvošs redzējums (tieši viņa citu tēlu starpā iemieso arī Vanagas grāmatā tik būtisko dzimtenē palikušās mātes tēlu), Anete Saulīte atklāj jaunības enerģiju un cerības, kas tiek nežēlīgi lauztas, vēl tikko uzplaukušas.
Dramatizējot Veļupes krastā, režisors respektējis autores stilu un valodas īpatnības. Iestudējumā galvenokārt izmantota grāmatas sākumdaļa, kas vēsta par ceļu lopu vagonā un pirmajiem gadiem izsūtījumā, tomēr arī izrādē galvenā varone tiek atvesta atpakaļ mājās. Melānijai Vanagai piemitušas lieliskas novērotājas spējas, kas biezajā atmiņu grāmatā Veļupes krastā ļauj lasītājam detalizēti iepazīt, kā pati autore daudzkārt uzsver, latviešu tautas «sāpju ceļu», «sāpju bezdibeni». Šodienas lasītājiem izsūtīto sāpju mērogam labāk palīdz pietuvoties tieši reālistiskais dzīves attēlojums - sals, apsaldējumi, no kuriem miesa atkrīt no kauliem, simtiem kilometru garie pārgājieni lopu gonkās, bads -, nevis retorika, kas uzsver izsūtīšanas neizmērojamo traģismu. Prātam neaptveramais atklājas tieši realitātes atspoguļojumā. Arī izrādē vistrāpīgāk skar stāsti par māšu, bet jo īpaši bērnu, ciešanām. Izrādes forma jau ar aktrišu uznākšanu rada piemiņas brīža noskaņu, kurā neviltoti gribas noliekt galvu pagātnes mocekļu priekšā, taču, izrādei beidzoties, rodas mulsums, ko ar šo tautas daļas pieredzi darīt šodien, kādas ir vēstures un tagadnes attiecības. Izrādes forma skatītāju atstāj malā kā bijīgu klausītāju, neļaujot kļūt par līdzdalībnieku.
Balandas anorektiķei?
Gan pirmā, gan otrā cēliena sākumā aktrise Daiga Gaismiņa visiem mīļi atgādina pārbaudīt, vai mobilie tālruņi ir izslēgti. Otrajā cēlienā mobilais telefons zvanīja divas reizes, no vienas puses, izjaucot izrādes atmosfēru, no otras puses, skaidrāk iezīmējot kontrastu starp šodienu un to dienu, kurā tūkstošiem cilvēku lopu vagonos tika deportēti nezināmā virzienā. Problēmas, ar ko saskaramies, nav salīdzināmas ar apstākļiem toreiz. Atskanot nodevīgajam zvanam, cienījama gadagājuma skatītāji meta indīgus skatienus jaunāko virzienā (necieņa un kultūras trūkums), kuri savukārt turēja aizdomās vecākos (neprasme apieties ar modernajām tehnoloģijām). Šajā situācijā skaidri parādījās attiecības sabiedrībā, kurā - protams, ar izņēmumiem - ir grūti izveidot dialogu starp dažādām paaudzēm. Patērētājsabiedrībā dzīvojoša anorektiķe mazmeita, kuras galvenā problēma ir ēst mazāk, nespēs saprast savu vecmāmiņu, kuras izsūtījuma ēdienkartē bija izvēle - nātres vai balandas (kā labākie varianti) un kura tagad gan ikdienā, gan svētkos cenšas, lai galds būtu bagātīgi un sātīgi klāts. Vecākā paaudze pārmet jaunākajai, ka tā neciena vēsturi, jaunākā pārmet vecākajai, ka tā dzīvo pagātnē un nespēj sekot līdzi laikam. Krustpunkti, kuros tās var satikties, ir tikai uz vispārcilvēcīgām un pārlaicīgām jūtām un parādībām būvēti. Izrāde ir cieņas apliecinājums tiem, kuru dzīve tika iznīcināta un sakropļota izsūtījumā. Tās veidotājiem ir izdevies izvairīties no aptuvenības un patētikas (jau izrādes sākumā uzsvērts, ka tiks stāstīts Melānijas Vanagas, nevis visas bāreņu tautas stāsts), tomēr mest tiltu no tagadnes uz pagātni īsti neizdodas. Varbūt tas arī nav iespējams, pārāk dziļš pieredzes bezdibenis tās šķir.