Daigai, kura ir viena no trim Hesburger reģionālajām vadītājām Latvijā, arī pašai nav iebildumu pret savas darbavietas ēdienkarti, visgaršīgākais esot rudzu burgers. Šajā nozarē viņa strādā jau gandrīz 10 gadu un prom no tās neraujas, jo ikdienā izaicinājumu pietiek. «Šobrīd nevaru sevi īsti iedomāties citā uzņēmumā, man liekas - kāpēc atstāt to, ko es tik ilgus gadus esmu apguvusi?» Daiga pamato.
Māksla - tikai hobijs
Daiga sevi darbam velta diezgan daudz, dažkārt draugi mēdzot pārmest, ka pārāk daudz. Tomēr nav arī tā, ka neatliek brīvu brīžu vaļaspriekiem. Daiga nopietni pievērsusies skriešanai, viņai iepatikusies peldēšana, un vēl viņa mēdz gatavot apsveikuma kartītes, svinību ielūgumus un tamlīdzīgas mākslinieciskas lietas. Draudzīgas attiecības ar mākslu Daigai ir jau kopš bērnības. Dzimtajā Madlienā viņa gājusi mākslas skolā. «Pēc 9. klases pabaidījos skriet uz Rīgu, paliku vidusskolā. Bet pēc tās jau bija skaidrs, ka iešu apgūt mākslu, tieši datordizainu.» Daiga iestājusies kādā privātā augstskolā, bet vēlāk pārgājusi uz jaunizveidoto LU Mākslas fakultāti. Bija interesanti, tomēr ar laiku Daiga saprata, ka šajā jomā ļoti jāseko līdzi visām aktualitātēm, jaunākajām datorprogrammām, un, ja neesi tajā visā pilnīgi iekšā, darboties ir diezgan grūti. «Es tā pilnīgi ienirt nebiju gatava, mani arī vairāk interesēja mākslinieciskais aspekts, nevis tehniskais, ar datoru saistītais,» Daiga skaidro, kāpēc datordizains viņai nav kļuvis par nodarbošanos, bet gan tikai par hobiju.
Vasarā pēc vidusskolas izlaiduma Daiga sāka Rīgā meklēt darbu, ko rudens pusē varētu savienot ar studijām. Draudzene ieteica Hesburger restorānu. Daiga atnāca uz pārrunām un sāka strādāt, ātri pierodot pie patīkamās patstāvīgas pelnīšanas sajūtas. Sākums pārdevējas darbā Skārņu ielas Hesburger Vecrīgā gan bijis pasmags. «Bija grūti, jo uz Rīgu biju atnākusi no lauku vides. Tas bija pirmais nopietnais darbs, pilnīgi jauna vide, kontakti ar klientiem, ar kuriem dažkārt nācās runāt arī krieviski un angliski,» Daiga stāsta un piebilst, ka pamazām piespiedusi sevi skatīties uz lietām atbilstoši jaunajiem apstākļiem.
Vēlāk viņa pārgāja uz restorānu t/c Alfa, kas bija tuvāk mājām, bet jau pēc pusgada saņēma paaugstinājumu, kļūstot par restorāna vadītāja vietnieci. «Tolaik šis amats bija kā pagodinājums, visi to gribēja. Kad parādījās vakance, spriedām, kuram to piedāvās. Piedāvāja man.» Daiga stāsta, ka atbildības līmenis būtiski audzis. Kad vadītājas nebija uz vietas, viņa atbildēja par restorānā notiekošo - vakara maiņām, kolēģu darbošanos, naudas lietām u. c. Tās bija pirmās ugunskristības darbā ar personālu. «Ja tu ilgi strādā kopā ar cilvēkiem un pēkšņi nokļūsti augstākā amatā, sevi uzreiz ir jānostāda tā, lai ar pārējiem nebūtu tādas čomošanās, kas traucē darbam un rezultāta sasniegšanai,» Daiga saka, bet piebilst, ka iztikusi bez kašķiem. Centusies norādījumus dot draudzīgi, nevis komandējot.
Labākais Latvijā
Pēc gada, saņemot piedāvājumu kļūt par šī Alfas Hesburger restorāna vadītāju, aizstājot līdzšinējo priekšnieci, kas devās bērna kopšanas atvaļinājumā, Daigai bija liels gandarījums. Tā atkal bija jauna atbildības pakāpe, bijušas arī grūtības un stress, taču Daiga tikusi galā. «Uzmanīt, lai viss būtu profesionāli, lai visa produkcija būtu pieejama, lai personāls būtu laipns, lai nebūtu klientu sūdzību,» viņa uzskaita restorāna vadītāja pienākumus. Lai gan, ilgstoši strādājot šajā amatā, gadījušies arī rutīnas brīži, jauns uzrāviens radies tad, kad nomainījušies reģionālie vadītāji, jo tiem katram ir sava pieeja, prasības. «Tad man kaut kā gribējās sevi pierādīt. Man bija labākie pārbaužu rezultāti, par to 2012. gadā saņēmu arī apbalvojumus - manā pārziņā esošais restorāns tika atzīts par labāko reģionā un arī par labāko Latvijā.» Daiga atklāj, ka pēc šo balvu saņemšanas viņai radusies iespēja doties uz Ukrainu, lai palīdzētu atvērt Hesburger restorānu tur. Bijis ļoti interesanti, jo tā bija cita pasaule, cita mentalitāte, ukraiņi uz ātrās ēdināšanas restorāniem arī skatījušies rezervētāk nekā Latvijas iedzīvotāji, kas pie tiem jau pieraduši vairāk.
Tiesa, saņemot minētos apbalvojumus, Daigai arī sācis šķist, ka pēc tiem restorānā vairs īsti nav ko darīt, jo viss ir sasniegts, sakārtots. Pāriet uz citu restorānu un izauklēt to līdz tādam pašam līmenim viņai negribējās - bija žēl atstāt savu lolojumu kādam citam. Bet, kad viņai piedāvāja kļūt par Hesburger reģionālo vadītāju, viņa tajā saskatīja jaunu izaicinājumu un nosprieda - kāpēc nepamēģināt?! Rezultātā šobrīd Daigas pārziņā ir 13 Hesburger restorānu: Liepājā, Saldū, Ventspilī, Tukumā, Kuldīgā, Jūrmalā, Jelgavā, arī vairāki Rīgā, tostarp jaunais restorāns Barona ielā, būšot arī Krasta ielas Hesburger, kas ir Baltijā lielākais.
Ikdienas sadarbība Daigai tagad vairāk norit ar restorānu vadītājiem, tomēr sarežģījumus viņa cenšas izrunāt, iesaistot arī visus ierindas darbiniekus. Katra restorāna līmenis atšķiras atkarībā no tās vadītāja, pat ja standarti visiem Hesburger tīklā ir vienādi, savukārt biežākās risināmās problēmas saistoties ar darbinieku attieksmi. «Mūsdienās jauniešiem vairs nav vēlēšanās ilgu laiku strādāt vienā uzņēmumā, viņi visu laiku grib kaut ko jaunu, pēc pirmajiem pāris mēnešiem atkal izmēģināt ko citu,» Daiga stāsta. Lielāka darbinieku rotācija gan ir Rīgā, savukārt laukos, kur darbvietu nav tik daudz, cilvēki darbu restorānā uztver nopietnāk, vairāk cenšas un strādā tajā ilgstošāk.
Klienti kļuvuši prasīgāki
Ja salīdzina ar 10 gadu pagātni, kad Daiga sāka strādāt Hesburger, apmeklētāji tagad uz šiem restorāniem nāk biežāk, vairāk pievērš uzmanību apkalpošanai, tās ātrumam, ir prasīgāki attiecībā uz servisu, Daiga novērojusi. «Arī mazliet vairāk sūdzas, jo sociālajos tīklos to var izdarīt ātri un anonīmi.» No produktu viedokļa pamatpīlāri ātrajā ēdināšanā joprojām ir burgeri un frī kartupeļi, lai gan mēdzot būt arī ikmēneša akcijas, kad tiek piedāvāts kaut kas jauns.
Daiga atzīst, ka viņas darbā mīnusu nav daudz, taču dažkārt gadās risināt konfliktsituācijas ar klientiem un pēc tam rūpēties par to, lai nekas līdzīgs vairs restorānā neatkārtotos. Toties vislielākais pluss reģionālās vadītājas amatā ir iespēja pašai plānot savu laiku un darāmos darbus. Daigai sanāk diezgan daudz braukāt pa Latviju, un katra jauna restorāna atvēršana, kamēr tiek līdz svinīgajai lentītes griešanai, baloniem un kūkas ēšanai, joprojām izaicina. «Divi gadi šajā amatā ir ļoti ātri paskrējuši, bet man vēl ir daudz, ko mācīties,» Daiga saka. Vai viņa neapsver domu kādreiz nākotnē veidot pati savu restorānu? Daiga smaida - vismaz pagaidām neesot tādu ambīciju. «Zināšanas un prasmes jau ir, taču man liekas, ka izveidot restorānu var, bet ir grūti noturēt, lai tas dzīvo ilgāk par gadu.»