Gan jūnija nakts Daugavpilī, kad lēmām par nominācijām, gan svētdienas pēcpusdiena teātrī _Skatuve_, kad veicām fināla balsojumu, savā ziņā bija drīzāk draudzīgas, labu teātri mīlošu cilvēku darba diskusijas, nevis pārgrieztām acīm veikta «Latvijas teātru likteņa un diagnozes» noteikšana. Pilnībā izpalika favorītisms un politkorektais aprēķins, kā gan lai «apmierina» katru mazās valsts teātri, piešķirot kādu balviņu, tā, lai visi būtu apmierināti.
Situācija pērnsezon nebija no vieglajām, jo 2008./2009.gada sezona bija teātriem veiksmīga, līdz ar to radošā konkurence patiesi bija milzīga, - pietiek paskatīties kaut vai uz visām četrām nominācijām aktierdarbu kategorijās - kod, kurā pirkstā gribi, visi sāpēs! Lielisku divdesmit divu aktieru izcili spēlētas lomas. Līdzīgi var teikt par gada scenogrāfiem, režisoriem, kostīmu māksliniekiem, jaunajiem teātru talantiem.
Manuprāt, laureātu kop-aina konstatē nenoliedzamo faktu, ka Latvijas teātris joprojām rit valsts un nu jau starptautiski spilgtākā autorteātra - «Alvja Hermaņa zīmē» (un būtu muļķīgi to neatzīt, tā teikt, par spīti, kā tas reizēm Spēlmaņu žūrijām gadījies), kā arī pozicionē tieši «autorteātri» un starpžanru darbus, kad izrādi rada «netradicionālas» autoru grupas (kurās nav strikto lomu sadalījuma «es - režisors, tu - manai idejai pakļautais») kā auglīgu perspektīvu teātriem (un režisora Regnāra Vaivara uzvara oriģinālākās mūzikas partitūras radīšanā loģiski to pierāda) un arī atklāj ārkārtīgi daudzsološu nākotnes ainu - režisoru Viestura Meikšāna, Ineses Mičules, Valtera Sīļa, scenogrāfa Reiņa Suhanova, kostīmu mākslinieces Kristīnes Vītolas u.c. jauno darbošanās intensitāte nevar nepriecēt.
Visbeidzot - manuprāt, ir vērojama būtiska kvalitatīva kustība latviešu senākas un nesenās vēstures izvērtējumā: Viļa Daudziņa autorprojekts Vectēvs, JRT Zilākalna Marta, Nacionāļu 1906. Trakāk vēl kā Piektā gadā un skatītāju, diemžēl, nenovērtētā I.Ābeles Skola, teātra Skatuve savdabīgais retrogabals Klase - XX gadsimts, liepājnieku Kauja pie..., abi - valmieriešu un teātra TT - Indrāni ir izteiksmīgas, kaut arī attieksmēs pret «tautu» pavisam ne komplimentāras teātru zīmes mūsu nacionālās pašapziņas izpētē. Rezumējot varu droši apgalvot - šai Spēlmaņu nakts žūrijai paveicās strādāt ar labu teātri.
Diemžēl, jaunās sezonas pirmā puse gan padevusies ļoti šļaugana, jo Valmieras Zelta zirgs (rež. V.Meikšāns) patlaban ir vienīgais projekts, kas, kā smejies, tur augstu autorteātra un oriģinālu «vēstures pašsajūtas» interpretācijas latiņu. Neapskaužu jauno, gan visai dīvaini formēto Spēlmaņu žūriju.
Kas jūs visspilgtāk uzrunājis latviešu teātrī aizvadītajā sezonā?
Indra Roga, režisore
1.Man ārkārtīgi patika Siseņi Dailes teātrī. Tāpēc, ka tur ir tēma.
Izrāde dziļi un sāpīgi pieskaras cilvēka vecuma sajūtai, vientulībai un
nežēlībai, kāda valda mūsu starpā. Apbrīnoju, kā aktieri to pasniedz:
tik maigi, viegli. Tur ir paradoksāls humors. Lasīju lugu un nespēju
ieraudzīt to tik cilvēciski vieglu, kā Gruzdovs to pavērsis. Kristīne
Zadovska izcili spēlēja. Sen neesmu teātrī smējusies un raudājusi
gandrīz vienlaikus. Siseņi nav novērtēti. 2. Šukšina stāsti. 3.
Apbrīnojamā aktieru — R.Kalniņas, Ģ.Ķestera, M.Egliena, G.Grasberga —
meistarība Žannas d"Arkas uz sārta koncertuzvedumā Sv.Pētera baznīcā
virtuozi iekrist konkrētajā taktī ar vārdu.
Viesturs Kairišs, režisors
Vectēvs noteikti. Vilis Daudziņš fenomenāli to izdarīja. Nemūžam nevarēju iedomāties, ka man kas tāds — cilvēks tikai sēž un stāsta — varētu patikt. No dramaturģiskā viedokļa unikāli, kā tas saslēdzās: trīs stāsti veidoja interesantu vēsturisko fonu. No politiskā un demokrātiskā viedokļa svarīgi parādīt, kā šodien apieties ar mūsu vēsturi, cik tā ir daudzslāņaina un pretrunīga. Ikviens tajā ir gan uzvarētājs, gan zaudētājs. Ļoti fundamentāls darbs. Briedums. Triumfs aktierim. Vilis uzbūvējis pieminekli profesijai, viņš pierāda kaut ko būtisku par šo profesiju.
Varis Brasla, režisors
Ļoti talantīgs darbs ir ViļaDaudziņa Vectēvs. Augsta pilotāža, lai šodien viens cilvēks uz skatuves ar minimālu dekorāciju varētu trīs stundas noturēt uzmanību… Ļoti simpātiska likās Džiļa bērnu izrāde Punktiņa un Antons Dailes teātrī. Tas bija tik negaidīti no rafinētā kolēģa: smuka, tīra izrādīte bērniem, gaiša un ar pozitīvu lādiņu. 2.Dižs ir ikdienas darbs, ko dara Leļļu teātris. 3.Izpērkot biļeti Vīnes operā, kasē sirms kungs pajautāja, no kurienes nākam. "No Latvijas? O, Elīna Garanča, Andris Nelsons!" Tādi brīži ir ļoti patīkami. Tu redzi, ko nozīmē kaut viena pērle, ko varam parādīt pasaulei.
Gatis Šmits, režisors
Regnāra Vaivara Bračkas JRT. Tā vislabāk iedarbojās kā notikums. Dzīvākais, kustīgākais gabals. Vaivars daudzus gadus pārliecinoši taisīja mazās izrādes, ir daudz "racies" mazajās zālēs, meklējot un izstrādājot sev vien piemītošu valodu, jaunu un specifisku balsi. Lielajā zālē tā iegūst lielāku spēku, enerģiju. Pamatīga, lieliem un spiciem aktierdarbiem bagāta izrāde, izmantojot arī riskantus paņēmienus. Tā nebija ierindas izrādes sajūta. Nonākot jaunā teātrī, režisors ieguvis kontaktu. Ir daudz enerģijas, satura, notikumu, pārsteigumu. Milzīgs ieguldītā darba apjoms, daudz sastrādātu detaļu. Ir dramatiskas situācijas, kur izspēlēties.