Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija vakar izskatīšanai galīgajā lasījumā atbalstīja priekšlikumus Izglītības likumā, kas nosaka, ka «strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kas ir lojāla Latvijas Republikai un tās Satversmei». Komentējot šo lēmumu, komisijas priekšsēdētājs Jānis Vucāns aģentūrai LETA pieļāva, ka nākotnē varētu tikt izstrādāts normatīvais akts, kurā ir definēta vārda «lojalitāte» nozīme.
Varbūt Vucāns ironizēja, tomēr tikpat labi arī ne, jo būtu neloģiski, ja vienos normatīvajos aktos minētais kritērijs tā arī paliktu neatšifrēts, padarot kritērija izpildi neiespējamu. Tātad vismaz teorētiski mēs varam sagaidīt, tēlaini izsakoties, likumu par lojalitāti. Ģeniāli.
Varu apmēram iedomāties to sadaļu, kas skar Satversmes respektēšanu, - pedagogs nedrīkstētu audzināmajiem stāstīt, ka patiesībā Latvijā arī krievu valodai vajadzētu būt valsts valodas statusam vai ka demokrātiskā iekārta pie laba neved. Pareizāk sakot, debates būtu pieļaujamas arī par šādiem jautājumiem, tomēr ne skolās, jo pedagoga statuss faktiski nozīmētu tikai viena viedokļa izklāstu, kas savukārt nozīmētu vairāk viena skatījuma propagandu, nevis pilnvērtīgas debates. Lai tā būtu.
Savukārt to, kā ar juridiskiem terminiem var aprakstīt lojalitāti pret valsti vispār, es iedomāties nespēju. Ja partija/politiķis nepilda solījumus vēlētājiem, kas kā pilsoņi galu galā ir valsts reālais pamats, vai var teikt, ka partija/politiķis ir nelojāls pret valsti ar visām no tā izrietošajām sekām? Vai pieņemt lēmumus, kuri ilgākā perspektīvā ir valsts attīstībai nevēlami, un lēmuma pieņēmējs to zina, tomēr, īstermiņa interešu vadīts, vienalga pieņem - vai tā ir lojāla rīcība pret valsti? Šādas un līdzīgas situācijas liks «likumā par lojalitāti» vai varbūt tomēr neliks? Ja neliks, tad kāpēc?
Kas notiek, ja pedagogs un vispār ikviens, kurš gribēs «nomērīt» savu lojalitāti, uzskata, ka veids, kādā funkcionē Ministru kabinets un Saeima, būtu maināms? Vai viņš rezultātā ir nelojāls pret Satversmes 4. un 5. nodaļu un attiecīgi nelojāls pret valsti kopumā? Un ko darīt tiem, kuri nepiekrīt Satversmes preambulā piesauktajām «kristīgajām vērtībām»? Jāsaprot, ka arī viņi ir nelojāli pret valsti? Un ko darīsim ar šo preambulas daļu, kas, cik saprotams, arī varētu būt lojalitātes mēraukla: «Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu»? Vai mums rezultātā - ja gribam būt konsekventi - to «nelojālo» nebūs krietni vairāk par «lojālajiem»? Un, ja drīkst zināt, kurš būs vērtētājs, vai indivīds, piemēram, izturas atbildīgi pret vidi? Starp citu - ja a) būs normatīvais akts par lojalitāti, b) tā tiks prasīta no vienas profesijas (pedagogi), būtu tikai loģiski prasīt to arī no citām. No kurām tieši? Kaut kāds stulbums, atvainojiet.
Maziem bērniem dažkārt saka: nekasies, niezēs vēl vairāk! Sāka dārgā Saeima «kasīties», stumjot likumdošanā «tikumības» pieprasījumu, un nu niez vēl vairāk, «jākasās» vēl trakāk.