Tā ir tā lielā dilemma. No vienas puses, ir vārda brīvība, no otras, - nostāja rietumu sabiedrībā, ka ir jārespektē atšķirīgais. Šis gadījums rāda, ka šīs divas vēlmes ne vienmēr savienojamas. No vienas puses, ir žurnāls, kas atļaujas attēlot Muhamedu, bet, no otras puses, ir arī franču musulmaņi (un ne jau tikai islāma radikāļi), kurus tas dziļi personiski aizvaino. Vai to var viegli atrisināt? Nezinu. Bet tas uzrāda problēmu veidā, kā mēs līdz šim esam mēģinājuši sabalansēt šīs atšķirīgās vērtības. Un, iespējams, arī uzrāda to, ka, pasaulei un sabiedrībai mainoties, jāmainās arī balansam. Runa ir ne tikai par šīm divām, bet daudzām vērtībām, ieskaitot vēlmi pēc stabilas, mierīgas sabiedrības.
Balanss iespējams, ja dažādām kopienām ir atšķirīgas pamatvērtības?
Latvijas Islāma kultūras centra priekšsēdētājs Imrāns Oļegs Petrovs kādā intervijā pievērsa uzmanību, ka Latvijā aizliegts ņirgāties par karogu, bet nav aizliegts zīmēt un publiskot karikatūru ar Muhamedu, kas islāmticīgajiem ir daudz svarīgāk nekā valsts vai karogs. Rietumu sabiedrībā ir pieeja, ka nevienam no mums nav absolūtās taisnības. Līdz ar to svarīga ir valsts ar noteikumiem, kurus ievērojot visi varam sadzīvot. Ja pieņemu šos spēles noteikumus, arī tad, kad kāds ņirgājas par maniem uzskatiem, tas nerada vēlmi šo valsti graut, kādu nošaut, raisīt revolūcijas. Bet sabiedrībā, kurā valsts ir otršķirīga, kur ticība svarīgāka par valsti, šādus noteikumus nevar pieņemt, un tur ir tā būtiskā atšķirība starp karoga un Muhameda zaimošanu - zaimojot Latvijas karogu, apšaubu principus, kas manu valsti satur kopā, bet Muhameda gadījumā - nē (es, starp citu, uzskatu, ka tas ir nepareizi, ka līdz trim gadiem var ielikt cietumā par karoga zaimošanu, man liekas, ka tas nav adekvāts sods).
Ir valstis, kur nesoda pat par karoga dedzināšanu. Kāpēc mēs tik jūtīgi?
Latvija ir mazliet citā situācijā - tādā ziņā, ka mēs apzināmies savas valsts trauslumu, nedrošumu. Tāpēc mums svarīgi aizsargāt arī valsts simbolus. Vienlaicīgi, manuprāt, ir visu laiku jāuzdod jautājums, vai ierobežojumi, kurus ieviešam, patiešām ir svarīgi.
Mūsu sauklis, atjaunojot neatkarību, bija «Par tiesisku valsti!», arī tagad tiecamies visu regulēt ar likumiem. Taču, kad notiek Parīzē notikušajam līdzīgi gadījumi, sabiedrībā aug pieprasījums pēc ātras linča tiesas. Kāpēc?
Tā ir veca problēma. Protams, ka demokrātiskās sabiedrībās mēs apelējam pie sabiedrības un uzskatām, ka cilvēkiem ir galavārds, bet no pieredzes zinām, ka krīzes situācijās sabiedrība prasa linča tiesu. Tieši tāpēc sāpīgas vēstures gaitā esam nonākuši pie tā, ka pastāv likumi, kuri ierobežo, tajā skaitā arī vairākumu. Pieredze rāda, ka tādā veidā ir vieglāk sadzīvot, izsargāties no tā, lai viens mazs konflikts nepārvēršas visu karā pret visiem. Jā, kaut kādā ziņā tas ir pretēji mūsu instinktiem, bet tieši tāpēc rietumu sabiedrība, rietumu valstis tomēr no cilvēka prasa kaut kādu zināmu saprātu un pašdisciplinētību.
Kā šis saprātīgums sader ar negatīvismu pret svešajiem, nesaprotamas ticības pārstāvjiem?
Tāda reakcija cilvēkiem ir gandrīz vai asinīs - spontāni norobežoties vai vērsties pret svešo, lai kas tas būtu. Gadījums Parīzē vēlreiz apliecina to, ka mēs neesam atraduši labu veidu, kā sadzīvot. Bet ļaušanās naidam vai nepatikai pret citādo, manuprāt, var beigties tikai ar konfliktu. Par laimi, cilvēkiem piemīt arī empātijas spēja.
Cik ļoti pakļauti konfliktu riskiem esam Latvijā?
Es domāju, ka Latvija savā ziņā ir labākā situācijā nekā rietumvalstis. Rietumos pēdējos piecdesmit gados ir izveidojusies stabila izpratne par sadzīvošanas formulu, kura, iespējams, nav nemaz tik veiksmīga. Tajā nepietiekami tiek novērtēta pagātnes un vēstures nozīme. Latvijā jau vairāk nekā 20 gadu domājam, kā atrast balansu starp pagātni, tagadni un nākotni. Latvija, protams, nav šajā ziņā unikāla, tomēr, ja tai izdosies balansu atrast, tas būs ieguvums visiem.
Atceramies to laiku, kad pirms iestāšanās ES pie mums brauca dažādi konsultanti un mācīja, kā saliedēt dažādas etniskās kopienas, un bija pārsteigti, ka mums nav konfliktu starp tām, nav nošķīruma pēc dzīvesvietas.
Es arī esmu ticies ar tādu uzskatu ļaudīm no akadēmiskās vides, kuri bieži vien ir kreisi noskaņoti. Viņiem tas modelis tiešām ir skaidrs - katram ir savas tiesības, sava valoda, sociālās garantijas, mēs visi dzīvojam kopā... Viņi ar ļoti lielu izbrīnu uztver, cik mēs sarežģīti te ņemamies. Bet mūsu pieredze rāda, ka pagātnei ir nozīme, ka mēs to nevaram tā vienkārši ignorēt. Veidu, kā sadzīvot, nevar radīt mehāniski - tas visu laiku ir balansēšanas darbs.
Manuprāt, viens no sadzīvošanas principiem, ko vērts ņemt vērā, ir neaizvainot par sīkumiem. Latvijas gadījumā dažkārt redzamas sīkās ikdienišķās riebeklības, ko ikdienā atļaujas latvieši pret krieviem vai krievi pret latviešiem. Tās pilnīgi noteikti nepalīdz sadzīvot. Bet vienlaicīgi tas nenozīmē, ka būtu jāatsakās no kaut kādām būtiskām lietām, būtiskiem principiem, par kuriem katrs no mums iestājas, kurus aizstāv. Man šķiet, kopīgai sadzīvošanai svarīgi vienmēr spēt nošķirt divas lietas: kad tu iestājies par savu principu, no kura nevari atkāpties, un kad mēģini vienkārši visu laiku kādam «iegriezt».
Izprovocēt, kā ar karikatūrām franču izdevumā?
Sarežģīti vilkt paralēles. Skaidrs, ka viņi apzinājās, ko dara, apzinājās, ka aizvainos. Bet vienlaicīgi, skatoties šīs karikatūras, man radās iespaids, ka tās nebija vērstas pret musulmaņiem kā tādiem, tās nebija, piemēram, rasistiskas. Taču bija pretreliģiskas tādā nozīmē, ka viņi vērsās pret vienas cilvēku grupas pārliecību, ka tai pieder kaut kāda absolūtā patiesība. Tādā pašā veidā šis žurnāls vērsās arī pret jūdaistiem, pret kristiešiem. Tas nebija vienkārši izaicinājums, tas bija mēģinājums apšaubīt principu, ka kāds labāk par citiem zina, kā ir jādzīvo. To viņi izsmēja. Cita lieta, ka varbūt veids, kā viņi to darīja, bija aizvainojošs. Iespējams, ka ir citi veidi, kā šo attieksmi paust korektāk.
Bet, par humoru runājot, manuprāt, humors demokrātiskām sabiedrībām ir ļoti būtisks. Jo tas palīdz distancēties no sava uzskata, sava viedokļa. Proti, ja tu pajoko par sevi, tas nozīmē, ka tu paskaties no malas un saproti, jā, var arī citādi domāt. Kādu uzskatu publiska izsmiešana ļauj arī pārējiem saprast, ka tā nav pēdējā patiesība. Humors palīdz visiem nevis iedomīgi eksistēt savā pasaules uzskatu burbulī, bet apzināties to, ka ir arī citi skatījumi, citi viedokļi. Un tāpēc tu esi spiests tā vai citādi sadzīvot ar citiem tajā vietā, kur dzīvo.