Izaicināt sevi
«Te bija vairāk eksperimentu, vairāk varējām paši darboties. Kas 16 gadu vecam puikam vairāk vajadzīgs!» Jevgenijs smaidot atceras savas pirmās gaitas LU Jauno ķīmiķu skolā, kur kopā ar citiem skolēniem nokļuva pēc laba starta 9.klases ķīmijas olimpiādē. Jau 10.klasē Jevgenijam bija skaidrs, ka šī joma būs viņa profesija.
Vairāk šaubu par tālāko drīzāk esot patlaban - 4.kursā. Zinātnē ar bakalaura grādu tālu netiksi, tāpēc Jevgenijs tēmē gan uz maģistrantūru, gan doktorantūru, tik vēl jālemj, kur izglītību iegūt. «Vieglākais ceļš jau ir palikt šeit [LU], iestaigātā taciņā, bet var arī izaicināt sevi un braukt mācīties citur. Īstenībā šis otrs variants šobrīd izskatās izdevīgāks, jo Latvijā zinātnes finansējums ir apgriezts.» Jevgenijs atklāj, ka jau nokārtojis TOEFL eksāmenu un raugās uz ASV vai Kanādu - tur zinošus jauniešus ļoti novērtējot, arī ar stipendijām. «Latvijā, manuprāt, LU Fonds ir vienīgais, kas spēj atvieglot studenta dzīvi,» Jevgenijs saka, taču slavē arī maģistrantu un doktorantu iespējas tikt pie ES mērķstipendijām. Viņš pats trijos no četriem studiju gadiem par labām sekmēm un sabiedrisko aktivitāti saņēmis K.Morberga stipendiju.
Nevar sēdēt uz vietas
Jevgenijs ir vecākais laborants LU Ķīmijas fakultātē un vada laboratorijas nodarbības analītiskajā ķīmijā arī par sevi vecākiem studentiem. Par pasniedzējas palīgu pieteicies jau 1.kursā, jo pirmajos studiju mēnešos, ventspilnieks būdams, zinājis tikai to, kur atrodas fakultāte un kojas, bet skaidrības nav bijis ne par valsts, ne K.Morberga stipendiju. «Esi jauniņais, kas iemests lielā pilsētā.»
Šoruden puisis kļuvis par laborantu arī Organiskās sintēzes institūtā, kur strādā Centrālās nervu sistēmas aktīvo savienojumu laboratorijā, izstrādā jaunus farmācijas preparātus. «Tas man ir kas jauns, cits lauciņš, tur ir ļoti sakārtota darba vide, tur par tevi rūpējas,» Jevgenijs stāsta un neslēpj, ka daļēji arī šī lēmuma pamatā bijis sāpīgais finanšu cirpiens universitātē. «Gribējās vairāk zinātnes. Līdz šim arī LU veicu vairākus pētījumus par augsni, kūdras sastāvu, bet tagad tie ir apstājušies. Kaut kas ir jādara, nevar sēdēt uz vietas un neko nedarīt.»
Par savu virzienu Jevgenijs izvēlējies analītisko ķīmiju, kas LU esot labā līmenī. «Noteikt, kas tas ir un cik daudz tas ir,» viņš skaidro. Šis virziens esot arī visaptverošākais, jo arī citos ķīmijas atzaros vajag uzzināt, «ko esi uzvārījis». Dzīvīgo puisi ķīmijā aizrauj iespēja eksperimentēt, bet no racionālā viedokļa tā šķiet zinātne, kas būs vajadzīga, - ko darīt būs vienmēr. Šajā jomā gan nevar jau otrajā kursā atrast darbu ar palielu algu un nevar «parādīties ne no kurienes un kļūt par profesoru vai vadošo pētnieku». Jāiziet visas stadijas.
Trakā matemātika
LU Jauno ķīmiķu skolā Jevgenijs nu ir ne vairs izglītojamais, bet pasniedzējs. Tas gan esot vairāk hobijs - līdzīgi kā ķīmijas olimpiāžu uzdevumu veidošana Izglītības satura un eksaminācijas centrā, kur līdz ar finansējuma peripetijām viss nu pagaidām karājoties gaisā. Ar skolēniem un studentiem Jevgenijs labi saprotas. «Ķīmiju arī neizvēlēsies lielais bars, te tomēr nāk cilvēki ar mērķi, kas zina, ko grib.» Puisis gan norūpējies, ka skolēni kļūst vājāki matemātikā, kas topošajiem ķīmiķiem jāapgūst ļoti nopietni. «Jo tālāk ej, jo matemātika kļūst vienkārši traka. Daudz kam arī jāurbjas cauri pašam,» Jevgenijs saka un norāda uz vēl kādu profesijas garoziņu - datus savākt ir viegli, bet korekti apstrādāt - grūti. Viņš mazliet šausminās, ka ķīmijas bakalaura programma turpmāk būs jāapgūst trijos, nevis četros gados, lai gan ar laiku šāds modelis varētu ieiet zināmās sliedēs. Palīdzēs arī jaunā aparatūra, e-kursi, uzlabotais studiju saturs.
Par labo un vēl uzlabojamo universitātē Jevgenijs domā regulāri, jo viņš ir viens no desmit studentu pārstāvjiem LU Senātā. Pirms tam darbojies gan fakultātes, gan LU Studentu padomē. «Man patīk zināt, kas notiek un kāpēc. Ja esi nostādīts kāda fakta priekšā, tad ir par vēlu vicināt dūres.» Akadēmiskajā pasaulē Jevgenijs redz savu nākotni, arī pētniecībā sperti pirmie nopietnie soļi - dažas konferences, drīzumā gaidāma pirmā publikācija. «Ja zinātnieks neprot komunicēt, tad ir čābīgi,» Jevgenijs smaida.