Slovēnijā iznākošajā Razpotja nesen publicēts kāds Polijas iekšpolitiskajiem procesiem veltīts materiāls, kurā paralēli jau viegli apnikušajai čīkstēšanai par to, ka «liberālais konsensus» Austrumeiropā izrādījusies fikcija, minēts kāds interesants fakts. Polijā vecuma grupā 19-29 gadi apmēram 60% vēlēšanās savas balsis atdod par labējām vai galēji labējām partijām. (Nebrīnītos, ka līdzīgi, noteiktā svārstību amplitūdā, protams, ir arī citās Centrālās un Austrumeiropas valstīs.)
Šī situācija ir interesanta tāpēc, ka «liberālā konsensusa» aizstāvji t. s. labējo populistu pieaugošo popularitāti bieži skaidro, apgalvojot, ka austrumeiropiešu uzticība liberālajām vērtībām arvien patiesībā bijusi nosacīta, jo, tēlaini izsakoties, pārāk dziļi mentālajās struktūrās iesakņojušies totalitārās sabiedrībās pavadītie gadi. Bet kā tad ar jauniešiem, kuri dzimuši pēc dzelzs priekškara krišanas?
Nedomāju, ka Austrumeiropas elites mānās, kad tās uzsver: īstenotās ekonomiskās un arī politiskās reformas galu galā visvairāk palīdzēs jaunajiem. Droši vien, ka elites tiešām tā domā. Un tomēr liekas, ka tās nepilnīgi tulko lielas sabiedrības jaunākās daļas vērtības un vēlmes. Rodas jautājums par kļūdainā tulkojuma iemesliem. Manuprāt, tie saistīti ar vēlmi vecākās un vidējās paaudzes argumentāciju redzēt turpināmies nākamajās paaudzēs. Jā, var teikt, ka «jaunie», kuri nav piedzīvojuši juku laikus, nepietiekami novērtē stabilitātes un konsensusa vērtību. Un attiecīgi demonstrē lielāku gatavību uz politiskiem eksperimentiem (starp citu, tas attiecas ne tikai uz t. s. galēji labējām, bet arī radikāli kreisajām grupām), to skaitā pašidentitātes meklējumos. Bet tikpat labi var jautāt, kāpēc «jaunajiem» būtu jābūvē viņu pasaules aina no iepriekšējo paaudžu ķieģeļiem? Tāpat elites, manuprāt, pietiekami nenovērtē - lai gan nereti piesauc - «jauno» mobilitāti savas dzīves ekonomiskās sadaļas kārtošanā. Līdz ar to «jaunie» nejūt nekādu dižo pateicību pret elitēm par kaut kādiem lokāliem ekonomiskiem lēmumiem, to skaitā pareiziem, jo tāpat daudzos gadījumos ir gatavi ģeogrāfiski pārvietoties, lai savas profesionālās ambīcijas īstenotu citur. Piemēram, ir naivi iedomāties, ka «jaunie» automātiski balsos par kādiem lielākiem budžeta finansējumiem, piemēram, vietējai izglītības sistēmai (un tos sološām partijām), ja viņi ir gatavi doties iegūt izglītību citur. Tieši lielākas mobilitātes, dziļāka integrācijas globālajos procesos rezultātā daļai «jauno» jo svarīgāka ir tā dzīves sastāvdaļa, ko var saukt par nacionālo vai kolektīvo identitāti. Un te t. s. tradicionālās elites piedāvājums ir neskaidrs.