Pilsētas bērns vienkārši priecāsies, ieraudzījis neredzētu kustoni. Līdzīgi arī instrumentāla mūzika, kurai virsū netiek klāti vairāk vai mazāk sakarīgi vārdu savirknējumi, ja nu vienīgi pa kādai džezīgai vokalīzei (Inese Bērziņa), ļauj vaļu iztēlei un katrs klausītājs tajā atradīs kaut ko savu. Ja meklēs, jo var arī nemeklēt, - neuzbāzīgas instrumentālas kompozīcijas var skanēt fonā un ļaut darīt to, kas jādara. Sevi šādā ambientā instrumentālā mūzikā ir atraduši divi bijušie Māra Šverna vadītās grupas Baložu pilni pagalmi dalībnieki Ģirts Pavēnis un Jānis Cīrulis, satiekot meiteni ar kokli un latviskāko no latviskākajiem vārdiem - Latvīti Podiņu. Ģirts ir palicis pie sava instrumenta - ģitāras, bet Jānis Baložu sastāvā spēlētos taustiņinstrumentus nomainījis pret džambi un citiem sitamajiem instrumentiem. Trio pievienojies arī kontrabasists Ansis Klucis, un vietām ļoti organiski iekļaujas arī flauta (Sniedze Prauliņa).
Pirmo reizi dzirdot grupu Vētras saites jaunākās mūsdienu tautas mūzikas izlases Sviests prezentācijas koncertā, tas bija viens no šīgada lielākajiem muzikālajiem pārsteigumiem - tieši maigās un relaksējošās akustiskās vai speciāli pēc pasūtījuma izgatavotās elektriskās kokles saspēle ar klasisko vai elektrisko ģitāru kā sievišķā saskaņa ar vīrišķo rada pilnīgu labsajūtu un padara šīs grupas skanējumu unikālu. Melodiskajām līnijām šeit ir otršķirīga nozīme. Ja grupas arsenālā būtu tikai divas ģitāras vai ģitāra un klavieres, tad šo albumu varētu ierindot kategorijā, kuras pazīstamākie pārstāvji pasaulē ir Frensiss Goija un Ričards Klaidermans vai pat abu šo kungu duets, kas klausītāju sirdis dara mierīgas, nenoguruši spēlējot līdz apnikumam nodrillētas melodijas.
Vētras saišu repertuārā ir pašu sacerēti skaņdarbi un pāris tautas dziesmu - latviešu un somu, jo koklētāja Latvīte savulaik papildus studijām kokles nodaļā Latvijas Mūzikas akadēmijā papildinājusi zināšanas kokles spēles mākslā arī Somijā.
Protams, iespēja izdot albumus krāšņā taustāmā formātā mūsdienās ir privilēģija, tomēr, runājot par sākumā pieminēto iztēles brīvību, grupa mazliet pārcentusies, mēģinot iebāzt klausītājam noskaņu kā ar karoti mutē, pievienojot fotoattēlus un Ilmāra Šlāpina dzejoļus, kas esot tapuši katra skaņdarba iespaidā. Kopumā tas viss izskatās skaisti un daļai klausītāju varbūt paskaidrojumi ir nepieciešami itin visā, tomēr, manuprāt, šī mūzika iedarbojas arī tīrā veidā, noliekot grāmatiņu plauktā, un pat bez skaņdarbu nosaukumiem (Klauns, Lidojums, Greizie rati u. c.) šeit varētu iztikt, ļaujot klausītājam pašam tos izdomāt, ja nu akurāt ir tāda vajadzība, vienīgi pazīstamo tautasdziesmu nosaukumi kopš sendienām ir tādi, kādi tie ir.