Nerunājot nemaz par to, ka Medvedeva it kā progresīvo iestāšanos pret Staļina plakātiem Uzvaras dienas svinībās Maskavā jāskata kontekstā ar Kremļa aparatčiku nepatiku pret jebkādu konkurējošas varas izpausmi, ieskaitot Maskavas ilggadējo mēru Juriju Lužkovu, kurš iniciēja Staļina attēlu ideju. Pret «tautu tēvu» vērstā Medvedeva kritika Izvestija slejās konsekventu secinājumu trūkuma un demagoģiskās retorikas dēļ izklausās kā caur zobiem izspiesta. Labi, Staļins bija sliktais, tomēr Krievijas pienesums fašisma sagrāvē, pēc Medvedeva domām, ir pamats Eiropas uzplaukumam gadsimta otrajā pusē, par ko Eiropai būtu jābūt dziļi pateicīgai un jāslēdz ar Krieviju līgums par kopējo drošību. Tas, ka mums ir gan EDSO, gan NATO, Medvedevam, protams, neder, jo Kremlim šajās organizācijās nav vajadzīgās teikšanas.
Bezkaunīgās un situācijai neadekvātās politiskā kapitāla diedelēšanas uz vecu lauru rēķina dēļ komplektā ar kategoriju jaukšanu un cita starpā latviešu leģionāru vainošanu nacisma noziegumos Medvedevam vēsturē pienākas divnieks. Peļot Staļinu, pats valda totalitārismam tuvā sistēmā; lieloties ar Eiropas glābšanu toreiz, pats okupē Gruzijas teritorijas tagad. Diemžēl maza ir arī cerība, ka Medvedevam vienkārši nav bijusi iespēja kaut ko pienācīgi izzināt un pārdomāt, tāpēc nabadziņš maldās. Īstā vaina ir apstāklī, ka viņš sajūtas kā vēstures taisītājs - gan topošās, gan bijušās -, tāpēc «parastiem cilvēkiem» piemērojamos vērtēšanas un loģikas kritērijus uz sevi neattiecina.