Šis dabas parks ir vienreizējs tajā ziņā, ka apmeklētājiem piedāvā gan Zemgales līdzenumam neraksturīgu upju ieleju un mozaīkveida ainavu ar izciliem kultūrainavas elementiem - muižām, pilīm, pilskalniem un arīdzan pilsētvidi -, gan Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamos biotopus. Divas Lielupi veidojošās satekupes Mūsa un Mēmele vien ir kā divi krāšņi stāsti, kas saslēdzas pie Ķirbaksalas un ir ilustrēti ar gleznainiem kaļķiežu atsegumiem. Mēmeles krastā darbdienas vidū mēs tur sastopam rudi pelēku lapsu. Pārsimts metru attālumā dzirdama pilsētas duna, tomēr saulainā decembra dienā, sākot ceļojumu pa Bauskā izveidoto dabas taku, nudien iespējams pārslēgties uz rimtāku sirds ritmu.
Saglabāta vide ir ieguvums
Iespējas, ko no resursu viedokļa piedāvā dabas parks Bauska, ir plašas, atzīst Bauskas novada pašvaldībā. «Tā ir unikāla, tomēr sarežģīta īpaši aizsargājama teritorija, jo tajā ir daudz apsaimniekotāju un privāto zemju īpašnieku ar dažādām interesēm,» norāda Bauskas novada pašvaldības Attīstības un plānošanas nodaļas plānošanas projektu speciāliste Egija Stapkēviča un turpina: «Grūtāk risināt jautājumus kļūst tajā brīdī, kad vēlamies veidot kādu dabas taku vai atpūtas vietu un gūt no tās ekonomisko labumu. Kaut vai lai izveidotu dabas taku no Bauskas līdz Mežotnei, intereses jāsaskaņo ar vairāk nekā simts īpašniekiem. Tas ir sarežģīts process, un sākotnēji, veicot aptauju, secinām, ka īpašnieku ieinteresētība ir 50:50.»
No iesaistīšanās jaunos projektos vietējos attur dažādi iemesli. Piemēram, ja īpašnieks savu teritoriju nodod publiskai lietošanai, viņam jārēķinās ar atbildību par šīs teritorijas uzturēšanu, atkritumu savākšanu. Ir lauksaimnieki, kuri savos īpašumos nevēlas attīstīt tūrismu, un ir īpašnieki, kuri savās teritorijās svešus vispār nevēlas redzēt. Īpaši aizsargājamās teritorijās lauksaimniekiem pastāv arī ierobežojumi attiecībā uz saimniekošanas metodēm, un, kā atzīst Bauskas Tūrisma informācijas centra vadītāja Inese Turkupole-Zilpure, tas esot vēl būtiskāks slogs nekā tūristi.
Šī iemesla dēļ 2004. gadā, kad tika veidots dabas parks Bauska, pašvaldība un teritorijas zemju īpašnieki vērsušies toreizējā vides ministrijā ar lūgumu pārskatīt dabas parka robežas un izveidot individuālos apsaimniekošanas noteikumus, ņemot vērā katras teritorijas specifiskos izmantošanas mērķus. «Process bija garš. Parkam tika izveidots dabas aizsardzības plāns ar individuālajiem apsaimniekošanas noteikumiem, un tas bija pirmais solis zemes īpašnieku sadarbībai ar pašvaldību un vides ministriju, vienojoties par turpmāko teritorijas izmantošanu,» stāsta E. Stapkēviča.
Savukārt Valērijs Gabrāns, kurš Bauskas pusē ilgus gadus strādājis par vides inspektoru, norāda - sākotnējā dabas parka koncepcijā, kurā teritorija bija plašāka nekā pašreiz, domstarpības starp saimniecisko darbību un dabas saglabāšanu bijušas izteiktākas. «Ņemot vērā iedzīvotāju vēlmes un izvērtējot dabas vērtību pastāvēšanas riskus, tika nolemts samazināt teritoriju ar aizsardzības zonējumu. Rezultātā pašlaik lieguma teritorija lielā mērā sakrīt ar Lielupes kā upes aizsardzības zonu - dažās vietās tā ir pietuvināta vai samazināta, līdz ar to saimnieciskās darbības ierobežojumi ir minimāli. Ir panākts balanss starp zemes īpašnieku interesēm,» uzskata V. Gabrāns. Pēdējā laikā iedzīvotāji nav pauduši neapmierinātību par to, ka dabas parka vērtības ierobežotu saimniecisko darbību, jo aizliegums upes zonā veikt intensīvu saimniecisko darbību bija jau iepriekš. «Iedzīvotāji ir akceptējuši un novērtējuši to, ka dabas parka statuss šajā teritorijā viņiem nozīmē vides ziņā nemainīgu dzīves kvalitāti. Saglabāta vide ir ieguvums,» saka V. Gabrāns.
Labos piemērus respektē
«Zemes īpašnieki dabas parka teritorijā, ņemot vērā tās vērtību, ir tikai ieguvēji,» uzskata E. Stapkēviča un min piemērus, kas saistīti ar nelegālajām izgāztuvēm: «Neraugoties uz aizlieguma zīmēm, teritorijā bija izveidojušies vairāki nelegāli atkritumu poligoni. Zemes īpašnieki nezināja, ko ar tiem iesāk. Īpašniekiem tika piemēroti sodi, viņi bija neapmierināti, bet kopīgiem spēkiem, sadarbojoties to iespējams risināt.»
V. Gabrāns turpina: «Viena šāda nelegālā atkritumu izgāztuve bija izveidota Lielupes krastā - projekta ietvaros to pārveidojām par labiekārtotu makšķerēšanas un atpūtas vietu. Aizvācām atkritumus, pielīdzinājām bijušo karjera teritoriju, novietojām labierīcības, uzstādījām soliņus, galdu un iekārtojām ugunskura vietu. Problēma tika atrisināta.» Pašlaik V. Gabrāns pārstāv Bauskas Mednieku un makšķernieku biedrību, viņš arī organizē Bauskā jau tradicionālu pasākumu Vimbu licenzētā makšķerēšana. Biedrība aktīvi iesaistās zivju resursu atjaunošanas, pavairošanas, kā arī nārsta vietu atjaunošanas un upju gultņu tīrīšanas pasākumos. Vides speciālists stāsta, ka minēto atpūtas vietu Lielupes krastā biedrība nomā no zemes īpašnieka. Sadarbība veiksmīgi izvērsusies daudzu gadu garumā, un tas ļāvis piesaistīt Eiropas Savienības projektu līdzekļus. Savukārt turpmākās rūpes par šo atpūtas vietu biedrība uztur sabiedriskā kārtā, izmantojot savus resursus. «Ja cilvēki redz, ka par noteiktu teritoriju kāds tur rūpi, veidojas respekts un piesārņoto vietu kļūst mazāk,» novērojusi E. Stapkēviča.
Laimīgā pilsēta
Pēdējos gados Bauskas novada pašvaldība realizējusi vairākus projektus, kas saistīti ar dabas parku. «Vienā no tiem, sadarbojoties Bauskas, Rundāles pašvaldībai un Mežotnes pils apsaimniekotājiem, izveidojām gājēju tiltiņu pār Lielupi. Tas gan funkcionē tikai siltajā sezonā, jo palu laikā tiltu nav iespējams saglabāt, bet ir ļoti nozīmīgs projekts, jo daudziem Mežotnes iedzīvotājiem tiltiņš ir ērts nokļūšanas veids uz otru Lielupes krastu,» stāsta E. Stapkēviča. Savukārt I. Turkupole-Zilpure kā nozīmīgu pašvaldības veikumu min Bauskas, Mežotnes un Rundāles pils velomaršruta marķēšanu un labiekārtošanu - starp citu, ja dodaties atpūtas braucienā ar velosipēdu, vislabāk parka ainavu var vērot virzienā no Mežotnes pilskalna līdz pat Bauskai.
Pašvaldība ieguldījusi līdzekļus arī 2007. gadā izveidotās Bauskas pilsētas dabas takas labiekārtošanā. Tā ir viena no Bauskas krāšņākajām vietām, kas aizsākas tuvu vecpilsētai, ved gar Mēmeles izteikto straujteces posmu, atjaunoto Bauskas pils ansambli un aizved līdz Ķirbaksalai, no kuras paveras ainaviski aizraujošs upju sateces skats. Sezonas laikā uz salu ved gājēju tiltiņš. Neraugoties uz laikapstākļiem, ik dienu šo taku izstaigājot vairāk nekā 100 atpūtnieku. «Tā nav tradicionāla taka. Pa to ejot, cilvēks ir gan pilsētā, gan dabā, turklāt te ir liela kultūrvēsturisko objektu koncentrācija. Laimīgas ir tās pilsētas, kurās ir ne tikai kāds mazs parks, bet arī vērtīgas dabas teritorijas,» uzskata I. Turkupole-Zilpure.
Upēm draud aizaugšana
Baušķenieki sargā Mūsu un Mēmeli, kas ir nozīmīgas nēģu un vimbu nārsta vietas. Taču tās aizaug. Upju tīrīšanas darbus Bauskas Mednieku un makšķernieku biedrības pārstāvji sāka jau pagājušajā gadsimtā. V. Gabrāns stāsta: «Pa šo laiku esam realizējuši jau vairāk nekā desmit projektu, piesaistot pašvaldības, pārrobežu un citu projektu finansējumu. Kopumā Lielupes baseina sateku rajonā esam iztīrījuši aptuveni 15 hektārus gultņu. Lielupe ir zemieņu upe ar tai raksturīgu eitrofikāciju. Lai dabā uzturētu līdzsvaru un nevēlamie procesi negūtu pārsvaru, upes gultne regulāri ir jāattīra, jo Lielupes ūdeņi, kas pārsvarā nāk no Lietuvas, ir stipri piesārņoti ar barības vielām, kas veicina aizaugšanu.» V. Gabrāns uzskaita upes gultnes tīrīšanas ieguvumus - tas ļauj saglabāt un pavairot zivju resursus, saglabāt parka ainavisko vērtību un pašas dabas vērtības.
«Aizaugušā upē dzīvo noteiktas sugas, kurām nav tik lielas bioloģiskas vērtības, kāda ir neaizsērējušā upes gultnē. Natura 2000 objekti, piemēram, straujteces posmi Lielupes augštecē, bez upes gultnes tīrīšanas drīz beigtu pastāvēt, jo pali un ledus iešana, kas dabā pildīja arī upes gultnes attīrīšanas funkciju, ar katru pavasari ir izteikti mazinājušies,» stāsta V. Gabrāns un skaidro: «To ietekmē vairāki faktori. Piemēram, Mūsas upē tie saistīti ar spēkstaciju būvēm Lietuvas teritorijā. Arī ar zemes meliorāciju, kuras rezultātā Bauskas sektorā Lielupē palu laikā ūdens līmenis ceļas par četriem metriem. Meliorācijas sistēmas nokrišņu ūdeņus ar visām barības vielām spēj intensīvi novadīt upē, straujajā tecējumā barības vielas tiek nestas tālāk un izgulsnējas upes gultnē - ir apdraudēts pats pamats dabas vērtību pastāvēšanai.»
Bauskas Tūrisma informācijas centra vadītāja piebilst, ka upju aizaugšanas dēļ arī nav iespējams attīstīt laivu tūrismu. Iedzīvotāji ir neapmierināti, jo upes varētu piedāvāt daudz vilinošu atpūtas iespēju lielā novada teritorijā. «Pašlaik, lai atgrieztu upes sākotnējo izskatu, gultnes varam iztīrīt tikai ar smagu darbu un padomju laika tehniku. Taču, lai gūtu labvēlīgu efektu, šie darbi būtu jāveic sistemātiski ar atbilstošu aprīkojumu. Zemgalē upju aizaugšana ir ļoti aktuāla problēma,» uzsver V. Gabrāns.