Runa ir par kritušo, par mirušo piemiņu, kas katrā normālā cilvēkā neatkarīgi no pārliecības un identitātes raisa pietāti. Vēsturē ir vai cik gadījumu, kad, militārajā terminoloģijā runājot, karavīri ir atdevuši godu pat kādam no tiem, kas tikko uz viņiem pašiem ir šāvis vai brucis virsū ar zobenu. Pretinieks un pat ienaidnieks ir ticis principiāli cienīts. Jo sevišķi, ja tas bijis drosmīgs pārspēka priekšā (kā 15. un 19. divīzijas leģionāri 1944. gadā pie Veļikajas upes). Jo sevišķi, ja tas kaujā kritis (un 16. martā kopš 1952. gada tieši par to ir runa). To prasa uzvarētāja augstsirdība un pašcieņa. Tikai mūsu pēcpadomju bļauriem, kas audzināti pēc principa, ka vajag tikai _močīt_, ļaut tuviniekiem un cīņu biedriem mierīgi pieminēt kritušos acīmredzot ir pārlieku smalka morāle.
Ir derdzīgi, ja kapu krustus, kuru priekšā pienāktos ja arī ne obligāti cepuri noņemt, tad vismaz apklust, kāds izmanto par plusiņiem reitinga celšanai un publicitātei. Tā tas būs arī šogad, jo pirms pāris dienām Rīgas domē publiskam pasākumam pieteikusies ne tikai organizācija Daugavas vanagi, bet arī divi protesta akciju rīkotāji. Viens no tiem faktiski visu savu publicitāti guvis tikai no šā viena datuma staipīšanas pēc saviem ieskatiem. Otriem - Latvijas Antifašistiskajai komitejai - 16. marts ir ļoti nozīmīgs pamatojums viņu pastāvēšanai un demagoģijai. Proti, varētu jau viņi savu aktivitāti aprobežot ar 9. maiju un vēl dažiem padomju laika svētkiem, tikai to aktualitāte un svinēšana Latvijā ar katru gadu kļūst jo čauganāka, tāpēc «ārējā ienaidnieka» tēls organizācijai ir jo svarīgs. Pat ja tam nav ne mazākā pamatojuma.
Kopš Nirnbergas prāvas pār Otrā pasaules kara noziedzniekiem, kur ļoti nozīmīgu lomu spēlēja padomju prokurori un komunistu intereses, ne tikai neviens leģiona karavīrs nav notiesāts, bet tie pat vairākas reizes dažādos dokumentos ir deklarēti kā nepielīdzināmi kara noziedzniekiem. Baltijas ieroču jeb kaujas, frontes vienībām nebija sakara ar vācu SS vienībām. Baltiešu, tai skaitā latviešu divīziju, vienīgais uzdevums bija cīnīties pret sarkanarmiju austrumu frontē, un arī oficiāli deklarētais leģiona brīvprātīgums vairāk bija nacistu propaganda, nevis realitāte. Ne velti pēc kara leģionāriem un viņu piederīgajiem tika atļauts ieceļot ASV un citās demokrātiskajās rietumu zemēs. Bez kādiem ierobežojumiem un problēmām leģionāri dažādās valstīs gadu desmitiem pulcējušies arī piemiņas pasākumiem 16. martā.
Arī šajā ziņā absurds ir ap šo datumu samērā nesen saceltās starptautiskās ažiotāžas sākotnējais iemesls - Krievijas Ārlietu ministrijas memorands «Par Latviešu SS leģiona līdzdalību kara noziegumos 1941.-1945. gadā un mēģinājumiem Latvijā revidēt Nirnbergas tribunāla spriedumu», kā atskaņas rezonē vēl aizvien un gan jau atsauksies arī šogad. Jo Nirnbergā neviens latviešu leģionārs nav notiesāts, bet laika gaitā viņi tikuši atbrīvoti no iespējamām apsūdzībām. Un pirmām kārtām jau tas, ka mūsdienu Krievijas propaganda tiražē emocionāli tēmētas klišejas, kas neatbilst ne vien faktiem, bet pat loģikai: leģions tika izveidots tikai 1943. gadā, tā ka apsūdzības memorandā piesauktais laika posms uz to pat ne gluži ir attiecināms.
Apzināt, pētīt, analizēt, piesaukt un sakarīgi mācīt šos faktus mums nāksies, kaut gan sevis pēc 16. martā mēs labprāt paklusētu un līdz ar tumsu varbūt logā iedegtu pa svecītei. Pētniecības un izglītošanas darbs nepieciešams ne tikai neprātīgu iedomu kušināšanai un pretsparam pret cinisku propagandu, bet pirmām kārtām sevis dēļ, savas tautas - ne vien latviešu, bet Latvijas tautas - nesamocītai rītdienai. Grūti iedomāties šādai informētai, konstruktīvai un humānai nākotnes Latvijai simboliski labāku izteikumu par Latvijas Okupācijas muzeja plānoto papildinājumu - Nākotnes namu: gaišo turpinājumu līdzšinējā muzeja tumšajam monolītam. Bez kādām klišejām tā tiešām ir mūsu gaišā nākotne, kurā nekas nav pārprasti politkorekti «paslaucīts zem paklāja», kompleksaini apspiests vai rupji pārbļauts.
Pavisam konkrēti un ļoti drīz šāda nākotne (vai tās noliegums) iezīmēsies, kad Rīgas dome nāks klajā ar atļauju vai aizliegumu rīkot publisku 16. marta pasākumu. Protams, tas nozīmē vārda brīvību arī iebildējiem, bet iepriekš minētā uzvarētāju augstsirdība attiecas arī uz mums. Pie Veļikajas leģionāri uzvarēja kaujā, tomēr zaudēja karā. Nu vēstures paradokss to vērsis tā, ka ar zināmām ciešanām un upuriem uzvarētāji tomēr esam mēs, viņu pēcnācēji.