Politiskajā retorikā, kas skar izpildvaru, viens no visbiežāk lietotajiem vārdiem ir «komanda». Valdība «strādā kā vienota komanda». Un kā jau tas visbiežāk notiek retorikas gadījumos, nekādas «komandas» nav. Kā piemēru var minēt valdības sēdi vakar.
Lielās gaisa tricināšanas iemesls bija Finanšu ministrijas (FM) sagatavotais piedāvājums par ministriju t. s. bāzes budžetiem tuvākajos gados. Te jāpaskaidro, ka, liekot kopā ministrijas x budžetu, ir t. s. jaunās politikas iniciatīvas (piemēram, papildu nauda kādam infrastruktūras projektam) un ir bāze, kurā iekļauj funkcijas un no tām izrietošos izdevumus, kas vismaz teorētiski nemainās. Tātad FM, kalkulējot bāzes tuvākajiem gadiem, ar dāsnumu nav izcēlusies, kas, visticamāk, pamatoti. Tomēr arī par to nav stāsts. Finanšu ministre sēdē uzskaita ne tikai pieprasījumus, kuri FM ieskatā būtu apmierināmi (iekļaujami bāzē), bet arī tos, kas vismaz pagaidām iekļauti nav. Premjers naivi saka paldies Reizniecei-Ozolai par to, ka, uzskaitot arī neiekļautos pieprasījumus, viņa ir taupījusi kolēģiem laiku, jo viņiem nebūs tie jāmin pašiem. Jo - un tas ir būtiski - FM piedāvājums ir tikai piedāvājums, par kuru vēl notiks diskusijas. Īsi sakot, uzklausījām ministri, nosakām laiku priekšlikumu/iebildumu iesniegšanai un ejam tālāk. Kas to deva. Viens pēc otra ministri «ņem vārdu» un skrupulozi vēlreiz uzskaita, kādi pieprasījumi pagaidām - pagaidām! - nav apmierināti. Šī bezjēdzība ievelkas uz vismaz stundu, pašiem nav interesanti (tieslietu ministrs, piemēram, runā pa mobilo telefonu), Kučinskis sāk, žargonā izsakoties, uzvilkties, un vienīgais prieka nesējs ir zemkopības ministrs, kurš kā vienmēr omulīgi aicina beigt te kasīties un doties pusdienās.
Vai nu ministri netic finanšu ministres un premjera solījumiem, ka nekas vēl nav «akmenī iecirsts», vai arī tas ir kaut kāds refleksu līmenī nostiprinājies paradums mētāties ar rokām, lai neviens konkrētajā nozarē nevarētu teikt, ka nozares ministrs nav «cīnījies par savējiem». Visapburošākais šajā ziņā ir satiksmes ministrs, kurš vispirms kaunina kolēģus par budžeta «deķa vilkšanu» katram uz savu pusi un pēc tam pats dara tieši to pašu. Ir nu gan komanda...
Lai cik tas viss izskatītos bēdīgi (jo rodas iespaids, ka nekas valdības darbā nav mainījies), premjers, manuprāt, vakar izdarīja nepareizu secinājumu. Proti, jezgas nogurdinātais Kučinskis (ironiski pateicies izglītības ministram par «skaisto runu») pauda, ka šādus jautājumus valdības sēdes atklātajā daļā turpmāk vairs nelikšot. Nekā nebija - publikai ir tiesības redzēt varas pārstāvjus arī tad, ja tas viņiem nav glaimojoši. Piemēram, situācijas, kad finanšu ministre atgādina kolēģim x, ka, pirms prasīt papildu naudu jaunām štata vietām, varbūt ir jālikvidē jau esošās, ilgstoši «tukšās» vakances un nauda jāņem no šīs pozīcijas, savukārt dārgais kolēģis x izliekas teikto nesaprotam. Publikai ir tiesības dzirdēt, kā kurš ministrs māk (vai nemāk) argumentēt savu nostāju.