Jo stiprā vīrieša pleca blakus mums nebija. Kā parasti tādu sarunu noslēgumā, ar draudzeni mierīgi vienojāmies, ka pašas esam gana stipras, kam mums vīrietis. Tikai viena nelaime - apnicis visu laiku pašai būt stiprai. Bet, ja nav laba vīrieša, tad labāk lai nav nekāda. Te sāka pa logu līt iekšā lietus.
Dūriens ar lietussargu
Piecēlos, lai aizvērtu logu. Tas neizdevās. Pamocījos, līdz pretī sēdošā kundze stingrā tonī teica: «Beidziet cīnīties, rau, aiz jums sēž vīrietis, palūdziet to izdarīt viņam.» Bet vīrietim bija ar austiņām aizņemtas ausis, viņš lūgumu nedzirdēja, acīmredzot klausījās mūziku. «Tāds pats kā manējais, kuru mīlēju, bet viņš nedzirdēja manus lūgumus. Jo bija aizņemts ar sevi,» nodomāju. Es no šī vīrieša atteicos. Gandrīz pavisam - varēšu piezvanīt, kad būs jāstumj kāds skapis vai jānes milzu maiss ar pielijušām, smagām pērn sagrābtajām lapām. Ha! Un es atcerējos par maisu! Kuru lūdzu palīdzēt manam vīrietim atbraukt aizvest, bet viņš bija aizņemts, nevarēja ne tobrīd, ne citkārt. Un tas maiss stāv kā tāds kauna traips manā sakoptajā pagalmā. Manī pamodās niknums pret vilcienā sēdošo kungu! Tāds, ka paņēmu savu lietussargu un pieklājīgi, bet konkrēti iebakstīju ar smailo galu. Kad vīrietis satrūkās un paskatījās uz mani, bez vārdiem ar lietussarga smailo galu norādīju uz logu. Viņš saprata.
«Izbeidziet, meitenes, vienmēr un visur būt stipras, kaut kas uz pleciem nesams jāatstāj arī vīriešiem,» pamācīja kundze gados. Nu jā, vīrieši. Ir sajūta, ka visi labie, godprātīgie izbraukuši no valsts, daži te palikušie pa darbiem cīnās līdz spēku izsīkumam, bet pārējie... Kā tādi pelēki taurenīši lido no vienas sievietes pie otras, paēd, izguļas, ja sanāk, pārstiepj skapi un prom ir. Pie nākamās puķes. Jo iepriekšējā nav gana ideāla. Atļaujas uzpīpēt. Vienmēr nebūt formā. Pīrādziņus ne tā cep. Vai izskatās raksturā paviegla... Un paši - stiprais dzimums? Vienmēr perfekti, zeķes nekad neož? Un poda malu arī neekad nav apčurājuši, piedodiet?
Es atteicos no savas lielās mīlestības - kunga labākajos gados, ar naudu, cienījamu amatu un visu to pievienoto vērtību, ko sniedz seniora pieredze. Cik tad ilgi var klausīties, ka neesmu gana laba? Kaut kad jau... Apnīk, pat nav tas vārds. Ievaino tik dziļi, ka nošauj mīlestību kā lāceni Madi. Jo pašcieņa tomēr jāsaglabā, lai tur vai kas. Un vēl ir tāds teiciens, aizgūts no citas draudzenes: «Kuģi nāk un iet, bet bērni paliek.» Pie tā arī pieturos.
Uzaust jauna diena
Esmu sapucējusies, pavingrojusi un absolūti mierā gatava doties uz darbu. Bet notiek kaut kas ar ūdens boileru - tas šņākdams sāk tecēt un draud applūdināt vannasistabu. Nokavēšu darbu! Nākas zvanīt manas mīlestības šāvējam. Viņš ir gatavs atbraukt, palīdzēt, un ar viņa lepno auto es pagūšu arī uz darbu! Tiktāl viss ripo gludi. Bet vārds pa vārdam, un... Sāk atkal lauzties pārmetumu straume, kura veļas kā uguns lavīna un manu sirdsmieru laupa jau dienas sākumā. Cenšos saglabāt mieru, bet jūtu, ka iekšēji sāku jau trīcēt. Gribu izkāpt no šī sasodītā auto jau tūlīt.
Tad man tiek pateikts kaut kas, kas paralizē. Tik cinisks un aizvainojošs, tik nepatiess, ka sāku jau kliegt. Mēs finišējam. Tuvojamies manam darbam, un es domāju - labāk būtu darbu nokavējusi. Esmu jau gatava izkāpt - neapšaubāmi, mierīgi un pieklājīgi aizvērt durvis aiz sevis, bet... Šis vīrietis pasaka ko tik iznīcinošu, ka šausmās lecu no mašīnas laukā (varbūt viņš jūt, ka izkāpju no viņa dzīves uz visiem laikiem?) Tveru pēc roktura, un tur jau viņš ērti iegulst man rokā - šis rokturis. Ērts, spīdīgs, protams, jauns, jo mašīna pilnīgi jauna. Es tādu droši vien nekad nopirkt nevarēšu. Un vispār es mašīnu nevaru atļauties. Vēl mirkli ieskatos viņa acīs, kur redzu izsmieklu. Viņš par saviem pakalpojumiem, kas nemaksāja neko, mani izlamā, pazemo ar vārdiem un pavada mani ar izsmieklu?! Tas bija sekundes jautājums, līdz pieņēmu lēmumu - rokturis ērts un jauns, bet aizvainojums tik spēcīgs. Ka es to izlauzīšu uz atvadām. Diez, pietiks man spēka? Rāvu no visas sirds un - jā! Salauzu. Tad apcirtos apkārt, mašīnas durvis maigi piecērtot. Un lepni aizgāju prom. Šīs durvis nu ir ciet. Man tās ir aizvērtas.
«Vai vismaz durvis - savas dzīves kārtējās durvis - aizvērāt pieklājīgi?» vēlāk man jautās cits kungs viedos gados. Nē, es tās aizvēru eleganti, iesmējos. Jo ar acs kaktiņu redzēju, ka tās maigi atleca, jo vairs nevērās ciet. Es aizgāju neatskatoties, mazliet sarāvusies, jo gaidīju sitienu vai dunci mugurā. Tas nesekoja.
Kā nokļūt servisā
Man ir ziņas, ka lamuvārdu un auto īpašnieks pēc tam uz servisu braucis, ar garā lietussarga līko rokturi pieturot durvis no iekšpuses. Vēlāk no šajā notikumā otrās iesaistītās personas saņēmu, protams, pārmetumu, kā un cik ļoti esmu šim cilvēkam sabojājusi dienu. Cik ļoti es esmu slikta. Bet kas ir viena sabojāta diena pret maniem sabojātajiem gadiem? Jā, piekrītu, tā nebija labi rīkoties. Toties es aizgāju eleganti! Ar troksni. Un par to man mazs prieks. Hm. Bet kur manī radās spēks salauzt jaunu dzelzi?
Kad vīrieši uz sieviešu pārmetumiem atbild ar savu galveno trumpi - «bet jūs, sievietes, taču esat tādus mūs audzinājušas», man ir zināma atbilde: «Nē, draudziņ, es varu atbildēt tikai par saviem dēliem. Bet ne savus vienaudžus, ne seniorus, kāds bija mans mīlestības šāvējs, es neesmu audzinājusi, tāpēc par savu rīcību atbildiet paši. Un vispār bērnus - gan dēlus, gan meitas - audzina kopā!
«Tomēr jauna dzīve nekad nesākas, tā turpinās citā kvalitātē,» man teiks kāds cienījams vīrs gados, kad paziņoju viņam, ka sāku jaunu dzīvi.