Pieci pasažieri nav jāved ar vilcienu par 12 eiro kilometrā, ar autobusu sanāk lētāk, atzīst Pasažieru vilciena valdes priekšsēdētājs. Lai cik skarbi tas arī nešķistu, viņam ir taisnība. Tāpat kā bankām, kas klientu trūkuma dēļ slēdz filiāles lauku reģionos. Jo uzņēmumi vadās pēc situācijas, rēķina konkrētā brīža ieņēmumus pret izdevumiem, un skaidrs, ka ne jau labdarībai tie dibināti - tam domātas citas organizācijas.
Taču infrastruktūras kopējā bildē katra šāda «konsolidācija» rada nepievilcīgus robus. Gluži kā nozaudēti puzles gabaliņi. Jo vairāk tad, ja arī politiķi nevis īsteno proaktīvu reģionu attīstības politiku, domājot, kā dzīvi ārpus lielajiem centriem padarīt pievilcīgāku, bet gan bezpalīdzīgi reaģē vien uz pastāvošo situāciju. Tā viegli «aizkalkulējas» arī līdz tam, ka skolu un bērnudārzu ir par daudz un visus ceļus uzturēt īsti nav jēgas. Taču, loģiski domājot, tā ir iešana strupceļā, kam sekas - Latvijas neizbēgama pārvēršanās par tādu kā zaļo tuksnesi ar dažām (arī nīkulīgām) oāzēm.
Jo šī nav tā situācija, kad, atmetot liekos tēriņus, būtu iespēja nonākt līdz ieņēmumu un izdevumu līdzsvaram. Pārvietošanās brīvība, iespēja salīdzināt personisko un cilvēku pāris stundu lidojumā no mājām dzīves līmeni saver cēloņus un sekas garā savstarpēji saistītu procesu virknē: cilvēki aizbrauc, palikušie vēl mazāk spēj uzturēt infrastruktūru, līdz ar to tās pieejamība mazinās, kas motivē arī atlikušos pārvākties, kur labāk...
Ko darīt? Ir vismaz divas iespējas. Pirmā - neko. Pieņemt, ka tirgus situācijā valsts neko ietekmēt nevar. Taču tad būtu tikai korekti, ka valstsvīri to arī godīgi publiski definētu. Un beigtu muļķoties ar jauno vilcienu iepirkumu plāniem (kamēr iepirks, arī tie vairs nebūs vajadzīgi) vai pašvaldību brīvprātīgo apvienošanu (uzreiz jāoptimizē par piecām vai 15 lielām, lai nav dotējamo).
Otrs risinājums - Latviju dalīt ekonomiskā atbalsta zonās. No budžeta finansētajiem (medicīnas un izglītības darbinieki, policisti u. tml.) ieviešot algu pieauguma koeficientu atkarībā no attāluma līdz Rīgai vai dažām lielajām pilsētām, biznesam - nodokļu atlaides vai pat valsts dotācijas struktūrvienību darbībai perifērijā. Lai naudas aprite ir ne tikai centrā, bet arī nomalēs.
Jā, rēķinos jau, ka no Briseles instrukcijām pārtiekošie atradīs ne vienu vien iebildumu iepriekšējā rindkopā paustajam, un to jau redzam arī reālajā dzīvē. Pa straumi peldēt, vien vairoties no zemūdens akmeņiem, protams, vieglāk nekā airēties augšup. Pašam izredzes tikt lielākos ūdeņos. Bet valstij?