Visiem pa priekšu rikšo labradors Bamis. Ieva atceras, ka bērnībā viņas ģimenē vienmēr bijuši dzīvnieki: «Pirku tirgū vai nesu no ielas pamestos un nelaimīgos kaķus un suņus. Viņi pie mums dzīvoja skaistu mūžu. Priecājos, ka arī maniem bērniem Danielam, Džūlijai (11) un Jasmīnai (8) ir dzīvnieki, tātad arī savi pienākumi, atbildība un rūpes.»
Par naudu nenopirkt
Pirms vienpadsmit gadiem, kad piedzima Džūlija, lai abas augtu kopā, tika iegādāta ņūfandlendieša šķirnes kucīte Cidonija. Pagāja trīs gadi, un Cidonija kļuva slinkāka, gausāka. Ieva atceras: «Kāds mums ieteica paņemt konkurentu - otru suni.» Tā mājās ieradās šokolādes krāsas labradors Lācis, un Cidonija atguva jaunības spriganumu, visu laiku bija kustībā, ļoti rūpējās par jauno ģimenes locekli, abi sacentās - kurš ātrāk izēdīs savu bļodiņu, saņems vairāk glāstu, pirmais satiks mīļos pie vārtiņiem.
Tagad Lācim ir septiņi gadi, Cidonijai vienpadsmit. Diemžēl divu gadu vecumā Lāci traumēja mašīna, viņš gandrīz palika uz trim ķepām, bet nevar atļauties gulšņāt, jo jāpierāda, kurš mājā ir barvedis.
Kādā dienā Ieva ar Jasmīni aizbrauca draugiem palīdzēt izvēlēties labradora kucēnu. Sagadījās, ka draugi toreiz suni sev nenoskatīja, toties Jasmīna uzreiz iemīlējās baltā labradora meitenītē, kuru mīļi nosauca par Karamelīti. Ieva ar bērniem katru nedēļu brauca aplūkot Karamelīti, gaidot divu mēnešu vecumu, kad sunīti drīkst vest uz mājām. Vienā no pēdējām reizēm apskatīt meitas mīluli līdzi atbrauca arī ģimenes galva Mārtiņš, un notika negaidītais - viņam pienāca klāt viens no kucēniem, piespiedās pie kājas, ieskatījās Mārtiņam dziļi dziļi acīs un kādu pusstundu tā arī nostāvēja. Kucēns bija izvēlējies saimnieku. Ko nu? Audzētāji lika priekšā - nu tad neņemiet Karameli, ņemiet kucēnu, kurš izraudzījās jūs, vai ņemiet abus! Taču mājās jau bija divi suņi, it kā pat trešo nevajadzēja, kur nu vēl ceturto! Nevar arī atteikties no Karameles, kura jau bija Jasmīnes iemīļota. Ieva ar prieku atceras: «Atvedām mājās abus - brāli un māsu - un nevienu mirkli to nenožēlojām. Kucēni auga, rotaļājās, priecājās. Abi vecie suņi par viņiem rūpējās kā par saviem bērniem. Bamis un Karamelīte visu darīja vienādi, pat gulēja uz vieniem sāniem. Tādus prieka un emociju mirkļus ne par kādu naudu nevar nopirkt! Es iesaku visiem, ja vien iespējams, ņemt uzreiz divus suņus.»
Tālāko stāstot, Ievai acīs parādās asaras: «Diemžēl pēc diviem gadiem notika nelabojamais. Lācim stīva kāja, bet neviens žogs viņam nav par augstu. Kādas sētas nav liktas, pat elektriskais gans bija uzstādīts, bet, kad daba sauc, Lācim šķēršļu nav. No kurienes neesmu viņu vedusi mājās - galvu nolaidis, suns velkas aiz manis, sak: piedod, es nekad, nekad vairs tā nedarīšu, bet nekas jau nemainās. Tajā dienā prātīgais Bamis kā vienmēr turējās pie mājas, bet dzīvespriecīgā Karamelīte lēkšoja līdzi vecākajam biedram. Nāca vilciens, Lācis paguva pārskriet sliedēm pāri, Karamelīte ne.» Laiks iet, bet neviens nevar samierināties ar notikušo. «Jasmīne joprojām sapņo par tādu pašu sunīti, kuram dotu tādu pašu vārdiņu, bet mēs, pieaugušie, saprotam, ka Karamelītei nelīdzināsies neviens cits suns.»
Puņķi un asaras
Daniels no bērnības ļoti atbildīgi attiecas pret saviem pienākumiem. Kad, mazi būdami, kucēni negribēja gulēt būdā, Dans tur gulējis kopā ar viņiem, lai suņi pierastu pie savas jaunās mājas. Viņš baro un skolo suņus, katru vakaru skrien ar Bami krosiņu. Skolas laikā, kad bija jāveic obligātais brīvprātīgais darbs, Dans gāja uz patversmi un veda suņus pastaigās. Viņš smejas: «Tētis mums mājās ir opozīcija. Ja ne tā, es katru nedēļu atvestu mājās pa kādam pamestam dzīvnieciņam, un mums jau būtu mazs zoodārzs.»
Pagājušajā rudenī vienpadsmit gadu vecumā no mājas pazuda sportiskā, spraunā kaķene Pūka. Ieva spriež - vai nu lapsas viņu apēda, vai pati devās mūžīgajos medību laukos. Vēl pāris mēnešu ārā tika likta bļodiņa ar ēdienu - ja nu Pūka atgriežas. Viņa bija dārza kaķis. Ieva turpina stāstu: «Decembra sākumā kopā ar Džūliju aizgājām uz kaķu izstādi, kas notika Spice Home. Acis piesaistīja viens, kas sēdēja būrī un cieši skatījās uz mums. Mārtiņš gan bija noteicis - tuvākajā laikā mums kaķi mājās nevajag. Džūlijai puņķi un asaras.» Meitene jau bija stingri nolēmusi vairs nerakstīt vēstuli Ziemassvētku vecītim, jo vairs nav maza, tomēr uzrakstīja un ielika savu lūgumu zeķē pie durvīm: «Es ļoti gribētu dāvanā kaķīti, kurš sēdēja būrī.» Ieva parādīja Mārtiņam internetā kaķīti, kurš Džūlijai bija iekritis sirsniņā, un viņš domīgi noteica, ka uz šitādu varbūt parakstītos. «Braucām kaķi apskatīt, un viņš uzreiz ielīda Mārtiņa azotē. Smējos - es organizēju viņa dabūšanu, bet šis izvēlas Mārtiņu! Tā dažas dienas pirms Ziemassvētkiem pārvedām mājās strīpainu britu īsspalvaino kaķi Kato. Viņa krāsojums saucas melnais marmors ar sudrabu. Pagājuši trīs mēneši, bet mēs joprojām nespējam noticēt, ka kaķis var būt tik mīļš, kārtīgs un uzticams. Arī Mārtiņš kļuvis pielaidīgs, ļauj kaķim gulēt gultā.» Vaicāju Ievai, vai viņas pirmajā personālizstādē, kas 20. aprīlī tiks atklāta Domeniks auto tirdzniecības centrā, gleznās būs attēloti arī ģimenes četrkājainie mīluļi. Ieva daudznozīmīgi pasmaida: «Viņiem vēl modeļa karjera ir priekšā.»