Sievišķība un sievietība
Ingai Žoludei ir dzirdīgas ausis un vērīgs skatiens, kas sniedzas dziļāk par virspusēji redzamo. Atklāj (reizēm gan tikai mēģina atklāt, bet tas ir reti - vienīgais stāsts, kurš man likās pabanāls, bija Parasti) visādas domas, kas rosās cilvēku galvās un visādus veidus, kādos tās savus saimniekus (hmm..., tas apzīmētājs laikam tomēr nav vietā!), savus domātājus piedabū izdarīties. Nāves klātbūtne ir vienkārši katalizators, kas veicina darbību asumiņu, tā man šķiet. Staigāšana kopā ar Vergiliju pa elles lokiem krājuma pēdējā stāstā Komēdija saliek pa plauktiņiem visas nojausmas un sāpīgos atklājumus, kas radušies, lasot Mierinājumu Ādama kokam. No vienas puses, Komēdija ir loģisks beidzamais stāsts, bet, no otras, - tas kaut kā nešķiet īsti žoludisks, ja tā drīkst izsacīties. Par daudz alūziju, citātu un pavisam tiešu norāžu uz iepriekšējiem stāstiem. Daudz žoludiskāks ir Sākums un titulstāsts ar sirsnīgo parafrāzi par: «Mēs, circenīši, pa pelniem vien brienam/Nu ko tur lai dara/Savs krusts jau ikvienam,/Kas krustu pa zemi še nenesīs,/Tas netiks reiz circeņu debesīs.» Žoludei tas nesamais krusts ir pārvērties Ādama kokā, koka Ādamā, kurš Ievai uz mūžiem līdznesams plecos sēd. Ciniski, ko? Vīrietis - nevis mierinātājs un balsts, stiprais plecs, bet: «Citai uz muguras aug egle ar birstošām skujām, bet uz cita koka parazitē liānas un ar laiku apjož nesēju, sasiedamas to tik cieši, ka viņa nespēj vairs kustēt un ieaug zemē pati.» Tā raksta mūsdienu jaunā sieviete, un vienubrīd man patīk, ka viņa ir tik drosmīga, bet jau nākamajā es apjēdzu savu dīvaino sūtību - ek, es esmu tikai koks, kas nospiedīs, iedzīs zemē kādu būtni. Bet es turpinu lasīt, jo stāstnieces maniere ir valdzinoša, mazliet nekaunīga, mazliet ciniska, bet viss tomēr gaumes robežās. Bez pliekanībām. Bez prastas deklarēšanas. Osta, stāsts, kurš reiz, cik atceros, tika cenzēts, izmetot (vai varbūt tikai vēloties izmest) vārdus «čigānēni» un «krieveļi», un kurš būtībā nemaz nav ne par vienu no šīm minoritātēm, man laikam atklāj mazliet vairāk autores sievišķās dabas, nekā tas parasti izzināms svešiniekam. Mazliet neizlēmības, mazliet mājienu, mazliet rūgtuma attiecībā uz Ādama dzimumu un beigās sods. Visiem. Šerpi.
Mēs dzīvosim - abi!
Literatūra nav tikai autora puķudobe, kā zināms, tā, tiklīdz lasītāja rokās nonākusi, uzreiz sāk pārveidoties, mainīties, atklāt zem un virs tekstus, kas lielākoties pat nav no rakstnieka spalvas nākuši, bet no lasītāja personiskās dzīves pieredzes. Mēs, lasītāji, esam nevērīgāki pret dzīvi, bet pret tekstiem izturamies ar cieņu. Vismaz cenšamies, īpaši tad, ja teksts runā ar mums. Un Žoludes teksti runā. Stāstu spirāliskā virzība krājumā uztur spriedzi līdz pat beigām, es vēl un vēlreiz ienirstu dvēseļu vētru sabangotajos citu cilvēku prātos un negribu atrauties nost. Izrādās, Inga Žolude prot arī mīļi apsmaidīt savus varoņus, ne tikai būt ciniska. Sprīdīte un Kautrīgs piedāvājums: Izlase, kas it kā izlec no pārējās kopas, tipiski žoludiski ironiskā garā ataino gan īru zemes labumus, gan parāda vienu no vienkāršotākajiem attīstības ceļiem, pa kuru grasās aizripot mūsu valstiņa. Un ziniet ko?! Nesen Amanda Aizpuriete satraucās par lozungu: «Kad valsts ir bedrē, nemeklējiet dzejnieku, meklējiet buldozeru!» Taču man, izlasot Mierinājumu Ādama kokam, jāsaka: padomājiet labi, varbūt sievietes ir tās, kuras mums vajadzētu meklēt. Viņas redz un pamana. Un prot ieviest kārtību. Vismaz galvā - un no tās taču viss sākas. Tad Ādama koks laistu saknes zemē blakus Ievas kokam, un abi nestu augļus. Zeltainas zīles. Ir rudens. Un pavasarī mēs tās stādītu zemē, un Inga Žolude lasītu mums priekšā kādu jaunu stāstu, kurā viss notiktu pavisam citādi nekā šajos.