Mans pasīvās mednieces stāžs nu jau ir vairāk nekā gads. Balstoties rūgtajā jaunības «pieredzē», es uzreiz strikti noskaldīju, ka iekšas griezt un spalvas plūkt nebūs mana nodarbe, bet piekritu pārpalikumu pagatavot ēdamu. Laikam vienīgais, ko no klasiskajiem medījumiem neesmu pieredzējusi, ir mežacūka. Ir bijusi gan stirna un alnis, gan visi iespējamie putni, pat balodi ieskaitot, un vairāki zaķi.
Viss sākās ar stirnas stilbu, ko mans dzīvesdraugs turpat vien uz mūsu balkona nogrieza veselai (bet nošautai) stirnai un ko, neko nesaprotot no medījumiem, iemetu ar pipariem un sāli cepammaisā. Cepu pēc kaut kur latvju internetdzīlēs atrodamās informācijas divas stundas. Sanāca sīksta gaļa, kuru varēja ēst vien aiz ziņkāres, ne garšas. Arī meža zoss cepetis bija tāds pats draņķis. Tā vēl pāris neizdevušos eksperimentu un mātes atziņa, ka «medījumiem ir ļoti liesa gaļa, tāpēc tā nekad nebūs sulīga», lai es gandrīz nonāktu pie atziņas - nost ar hobiju!
Ja vien kādā ciemu reizē pie tādiem pašiem medniekiem neuzzinātu, ka tā ļoti sulīgā un mīkstā stirnas fileja ir vien pāris minūšu apcepta uz pannas, tad ievīstīta folijā un tā nogatavināta vēl pāris minūšu. Un nekādas diennaktīm ilgas marinēšanas vai stundām ilgas cepšanas! Nākamo stirnu es ieraudzīju, miesnieka smuki sagrieztu, gabalu veidā. Uh, kas tās bija par dzīrēm gandrīz triju mēnešu garumā! Un kādi supermīksti un supersulīgi stirnas steiki sanāca turpat vien uz pannas! Redz, ko nozīmē pareizi sadalīta gaļa, es nebeidzu atkārtot savam dzīvesdraugam, kurš nu ir izgājis medniekiem paredzētos miesniekkursus.
Es gan vēl joprojām medījumus marinēju, jo tā arī neesmu pieradusi pie vēja garšas. Vasarā tā ir olīveļļa un visi iespējamie garšaugi, kādi vien manā mazdārziņā nav iznīkuši (un ticiet man, var vienlaikus lietot salviju, raudeni, majorānu, baziliku, timiānu un rozmarīnu), ziemā tā pati olīveļļa, ķiploks un citrona sula. Parasti ar to pietiek, lai gan kaut kāda nenosakāmas izcelsmes stirnas daļa bija tik «vējaina», ka nelīdzēja ne pudele sarkanvīna, ne lauru lapas, ķiplokkalni un kadiķogas.
Tikai pēc miesniekkursiem mūsmājās radās apjēga par gaļas nogatavināšanu. Tas nozīmē - paturam tādu nenodīrātu, bet iztīrītu zosi vai fazānu vismaz trīs dienas ledusskapī, un gaļai pavisam cita garša. Pāris nedēļu «kūtsaugšā» turējusi zaķi gan neesmu. Pat to, kas ledusskapī bija nejauši nostāvējis sešas dienas, nācās izmest ārā, lai gan mana māte atminas, ka tas kūtsaugšas zaķis esot bijis varen gards.