..» Kad taujāju kungam, vai nevēlas mūžā sakrāto tomēr novēlēt pēcnācējiem, atbilde mazliet pārsteidza: «Man ir četri bērni, trīs mazbērni, un diviem jaunākajiem bērniem gan jau arī būs pēcnācēji - visi tad plēsīsies manas mantas dēļ? Tad labāk pārdot un naudu notērēt pašam.»
Iespējams, vietā būtu jautājums - kādēļ lai bērni plēstos un kāpēc gan vecais vīrs ir atstāts viens? Varbūt šerpā rakstura dēļ? Varbūt tāpēc, ka bērniem uzsvēris potenciālā mantojuma vērtību kā vienīgo, ko spēj sniegt? Tomēr noklusēju - katram sava izvēle. Tieši tolaik manās rokās bija nonākusi Robina Šarmas grāmatiņa Septiņi patības atmodas posmi - kādā no lappusēm izlasīju visnotaļ iederīgu, šī kunga attieksmei atbilstošu citātu: «Mēs katrs ienākam šai pasaulē tukšām rokām un tukšām rokām no tās aizejam. Bērēs aiz katafalka vēl nevienam nav redzēts mantu pārvedēja treileris...» Neapšaubāmi šim kungam ir tiesības savu mantību notriekt, tomēr kā pretstats viņam ir Silvijas kundze, ko satiku attālā Latvijas pagastā. Viņas mūžā lielākā vērtība vienmēr bijusi grāmatām.
Silvija stāsta: «Jau padomju laikos mani grāmatu plaukti bija pilni - enciklopēdijas, vārdnīcas, ārzemju literatūras klasika. Kad pati pirmoreiz nokļuvu ārzemēs, pirmais gājiens bija uz grāmatnīcām - kā apburta raudzījos greznajos sējumos par mākslu, vēsturi, dabu. Fascinējoša šķita bērnu literatūra - tolaik vai visus savus ceļojumam paredzētos līdzekļus iztērēju bērnu grāmatiņās.»
Silvijas kundzes mājās grāmatas ir ne tikai plauktos, bet arī uz palodzēm, krēsliem un pat uz grīdas. Seniore ir mazliet noskumusi: «Man nav greznu īpašumu. Vienmēr domāju, ka vērtība piemīt garīgajai bagātībai un caur grāmatām spēšu to nodot mazbērniem. Taču mūsu jaunākā paaudze grāmatas nelasa! Es varu to saprast, jo daudz informācijas atrodams internetā. Un tomēr - tikai grāmatai piemīt tas īpašais izziņas valdzinājums. Man ir skumji, jo saprotu, ka manējiem šāds mantojums drīzāk būs apgrūtinošs.»
Savs viedoklis par mantojumu ir Mārai, aktīvai seniorei no Vidzemes: «Uzskatu, vislielākā vērtība, ko varu dot mazbērniem, esmu es pati. Kad auga mani bērni, abi ar vīru bijām aizņemti darbā, mums neatlika daudz brīvu brīžu, tāpēc jūtos šo laiku parādā mazbērniem. Tagad, kad esmu jau pensijā, ik vienu brīdi, ik stundu, ko pavadām kopā, izdzīvoju no sirds. Mēs kopā braucam ekskursijās, ejam uz teātri, kino, dodamies izpētīt dabu, zīmējam un cepam bulciņas ar novēlējumiem, ko esam sagudrojuši svētdienu rītos. Mūsu laiks ir piepildīts ar smiekliem, sirsnību, uzticības pilnām sarunām. Mani mazbērni man pačukst pat tos noslēpumus, ko nestāsta saviem vecākiem, un es jūtos lepna, ka varu dot gan savu laiku un enerģiju, gan savu gudrību. Domāju, ka viņiem vērtīgākais būs atmiņas par mani, par kopā piedzīvoto, bet taustāmajām vērtībām ir pārejoša nozīme, un, ko viņi iesāks ar tām, mani neuztrauc. Galvenais - atstāt mantojumā labas domas par sevi.»