Vienaldzība pārtop stresā
Cilvēks līdz sava mūža galam ir sabiedrības sastāvdaļa, tāpēc labos darbos un labvēlīgos kontaktos ar tuviniekiem un sabiedrību (vai gluži pretēji - labu kontaktu trūkumā) veidojas, attīstās un eksistē ikviena personība. No dzīves sākuma līdz beigām.
Daudzi šķietami sīkumi: vēsa vienaldzība un nepieciešamās uzmanības trūkums pārtop stresa pilnā psiholoģiskā noskaņojumā un negatīvā dzīves uztverē. Kad pienāk tie mūža gadi, kurus dēvējam par pensionāru vecumu, tad vislielākajai daļai šo cilvēku zūd ļoti nozīmīga daļa no ierastajiem, vajadzīgajiem sabiedriskajiem kontaktiem un personības izpausmes iespējām, ko nodrošina darbavieta, profesionālās prasmes un darba kolektīvs.
Bieži vien, īpaši šajā krīžu un darbaspējīgo cilvēku emigrācijas laikā, senioriem vēl piedevām bieži pietrūkst arī normālas saskarsmes ar bērniem un mazbērniem. Ikvienam cilvēkam ļoti svarīgi, lai viņu sabiedrībā un ģimenē atceras ar pelnīti labiem vārdiem. Lai morāli atbalsta vientulīgos un grūtos dzīves brīžos. Tas stiprina paļāvību uz sevi un rada pārliecību, ka izdosies pieredzēt vēl arī labākas dienas. Taču daudzi cienījami seniori, kuri dzīvē paveikuši ne mazums labu darbu, tagad dzīvo pavisam vientulīgi, bez jebkādas uzmanības, no visām norisēm atrauti. Tas veicina asu diskomfortu un garīgu stresu, ko var salīdzināt arī ar izmisumu. Tas ārkārtīgi pasliktina vai pat pilnīgi sagrauj senioru dzīves kvalitāti. Rodas arvien vairāk veselības problēmu. Jādomā par ārstēšanos, bet kvalitatīva un savlaicīga medicīniskā aprūpe senioru vairākumam arī vairs nav viegli un ērti pieejama. Pat ar tā saucamo Latvijas vidējo labo pensiju, no kuras jau sāk atvilkt ienākuma nodokli, nav nodrošināti nekādi būtiski ietaupījumi, lai uzturētos maksas veselības rehabilitācijas vietās. Bet gaidīšana rindā uz rehabilitāciju ar atvieglotiem maksas noteikumiem ir pielīdzināma šādas iespējas nesagaidīšanai vispār.
Veidot senioru reģistru
Senioru dzīves kvalitāti un veselības stāvokli varētu ļoti uzlabot vispārējās attieksmes maiņa pret viņiem. Tas neprasītu lielus papildu tēriņus un faktiski būtu visai lēts prieks.
Pozitīvu noskaņojumu senioriem sagādātu vienkārša uzmanības izrādīšana tur, kur tā nepieciešama, - saskarsmē ar valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī senioru bijušajās darbavietās. Tā tagad reti sastopama. Piemēram, firmas, organizācijas, valsts un pašvaldības iestādes varētu izveidot savu senioru reģistru un reizi pa reizei - īpašos gadījumos (svētkos, atsevišķu cilvēku jubilejās) - regulāri atcerēties savus veterānus, pagodināt viņus ar apsveikumiem vai uzaicinājumiem piedalīties kādā kopīgā pasākumā. Tā varētu kļūt laba tradīcija.
Cilvēki, kuri jūt, ka viņus atceras, ka novērtē mūža darbu, dzīvo priecīgāk un ir pozitīvāk noskaņoti savā dzimtajā zemē.
Paaudžu solidaritāte
Obligāti vajadzētu kaut kā īpaši pagodināt tos, kuri ziedojuši no sevis daudz vairāk nekā pieprasījuši un saņēmuši. Galvenais pienākums to darīt būtu pašvaldībām, arī kopā ar vietējiem nesenās pagātnes notikumu un faktu pētniekiem. Tas, iespējams, būtu mazliet dārgāks prieks, tomēr stimulētu jaunatnes patriotismu. Dalību šādās kopīgās aktivitātēs varētu ņemt arī ziedotāji un speciāli fondi. Arī nelielu daļu no birokrātiem domātajiem tēriņiem šajā nolūkā būtu svētīgi atvēlēt.
Būtu tikai apsveicami, ja, atmetot netaisnos stereotipus par «vienlīdzību», senioriem, kuri ar saviem dzīves gājumā sabiedrības labā pašaizliedzīgi ziedotajiem īpašajiem darbiem to ar uzviju godam pelnījuši, bijušās darbavietas vai pašvaldības kādreiz varētu piešķirt apmaksātu iespēju uzlabot un stiprināt veselību kādā rehabilitācijas iestādē vai atpūtas vietā. Tas būtu tikai taisnīgi.
Tā būtu paaudžu solidaritātes izpausme, kas nostiprinātu senioru dzīves kvalitāti, tā savukārt ir vērtīgs ieguvums visai sabiedrībai.
Juris Ivars Neimanis, pensionārs, bijušais LTF aktīvists