Knosāmies, kasāmies...
1. Tas ir patiess stāsts, kas literatūrā tiek minēts kā labs veterināru atjautības paraugs. Brīžam liekas, ka līdzīga metode tiek izmantota Latvijas publiskajā telpā, tikai, iespējams, neapzināti. Kādu īsziņu nosūtījusi Solvita Ā. Raivim D., savukārt kādu Edmunds S. Mārim K. Kā Solvitai Ā. nepaveicies ar uzrunu hokeja līdzjutējiem, kā Edmunds S. iesēdies savam pretiniekam Aivaram L. domātā krēslā, pilnai laimei vēl bija tāds izcils zelējamais kā Viestura D. atklāsmes...
Patiešām kaut cik nozīmīgais politiskās skatuves notikums aizvadītajā nedēļā bija pašvaldību lietu ministra tikšanās ar lielo pilsētu vadītājiem, kurā Sprūdžs kārtējo reizi nodemonstrēja, ka ir pietiekami spītīgs un par savu taisnību pārliecināts, lai nepiekāptos Latvijas iekšpolitikas ilggadējo smagsvaru draudīgajiem mājieniem. Ņemot vērā, ka pilsētu vadītāji atbalstu meklēs pie Valsts prezidenta, disputs tik vienkārši «neuzsūksies» un tajā nāksies iesaistīties arī premjeram, kurš objektīvi pēdējo mēnešu laikā bija nodarbināts ar citiem jautājumiem. Tēlaini izsakoties, valdības futbola komandas darbs izskatās mazliet jocīgi: finanšu ministrs stāv vārtos, vairākums ministru arī akceptējuši, ka jāspēlē aizsardzībā, savukārt daži - Sprūdžs, lielā mērā ekonomikas un izglītības ministri - ne tikai grib spēlēt uzbrukumā, bet pat ne futbolu, bet kādu individuālu cīņas sportu. Nekomentējot šo Reformu partijas deleģēto valdību locekļu idejas kā tādas (starp tām netrūkst pareizu), Dombrovskim būs jāformulē attieksme pret šo žanra atšķirību.
Kārtējais stāsts par netīro ūdeni un mazuli
2. Latvijā ierasta situācija: savulaik labi iecerēts jauninājums laika gaitā izrādās parocīgs instruments ne tikai jauninājuma vēlamajai auditorijai, bet arī, maigi izsakoties, apsviedīgiem ļaudīm. Kad valsts to konstatē, tā steidz situāciju labot ar tik sparīgiem cirvja vēzieniem, ka trāpa ne tikai negantajiem, bet arī ļaudīm, kuriem neko pārmest nevar. Jau krietnu laiku nebija noslēpums, ka mikrouzņēmuma statusu un maksājamo nodokļa likmi izmanto ne tikai jaukie ļaudis, kuri nolēmuši sākt savu biznesu vai to legalizēt, bet arī darboņi, kas zemāko likmi izmanto, lai nemaksātu pienācīgu nodokļu apjomu. Tad nu aizvadītajā nedēļā parādījās informācija, ka atrasts risinājums: mikrouzņēmuma nodokļa likmi vienkārši sāk paaugstināt... Šajā gadījumā runa ir ne tik daudz par to, vai tā tiešām notiks, - ņemot vērā, ka runa ir par atsevišķu politiķu iniciatīvu, var gadīties, ka publika tiks cauri ar vieglu izbīli. Runa ir par metodi - ja tiek konstatēts, ka valsts piedāvājumu neatbilstoši izmanto, pieņemsim - 25% no kopējā lietotāju skaita, kāpēc jācieš arī godprātīgajiem 75 procentiem? Vai tiešām valsts nespēj izkristalizēt veidus, kā iedot pa nagiem negodprātīgajam mazākumam?
Otra tendence, kas spilgti parādījās aizvadītajā nedēļā, raksturojama kā mūsu cilvēku neapmierinātība ar to, ka «nenotiek reālas reformas», savienojumā ar gandrīz tūlītēju kritiku šādu reformu piedāvājumam. Piemēram, ikvienam ir skaidrs, ka Latvijas tiesu darbu apgrūtina to pārslodze. Tātad teorētiski Tieslietu ministrijas ierosinājumam tiesas kaut nedaudz atslogot, aizdevumu atgriešanas procesā tiesas aizstājot ar notāriem kā vidutājiem, vajadzētu izraisīt pozitīvu reakciju. Kas to deva - tā arī nebūšot labi. Kad dažādas nebūšanas maksātnespējas procesos ir samilzušas tiktāl, ka izmaiņas prasa pat daudz gānītie maksātnespējas administratori un tiesu izpildītāji, varētu likties - viņu ierosinājumi izsoles darīt godīgākas, pārceļot interneta vidē, tiks uzņemti pozitīvi. Kas to deva... Īsi sakot, iecienītais vingrinājums: problēmu zinām, gribam to mainīt, tikai ne tā, lai procesā rastos mums pašiem kādas neērtības vai, dievs nedod, zaudējumi.
Mūžīgas kā Ēģiptes piramīdas
3. Krievijā iznākošā žurnāla Otečestvennije Zapiski šā gada otrais numurs veltīts korupcijas jēdzienam, tostarp tā vēsturiskajai attīstībai. Sadaļā par Seno Ēģipti tiek citēti tā laika rakstu avoti, kuros nereti fiksēta šāda situācija: kad amatpersonas sagrēkojas pret sabiedrību, to priekšniecība piekrīt, ka noticis ir nesmukums, tādēļ bargi nevēršas pret streikojošiem celtniekiem vai skandalētājiem, tomēr pašus grēkāžus arī nesteidzas sodīt. Liekas, nekas daudz vairāku gadu tūkstošu laikā nav mainījies - amatpersonas satriekti šūpo galvas par radušos situāciju, «nevaru nepiekrist, ka...», tomēr tālāk arī netiek, liekot domāt, ka ļoti konkrētās ziepes ievārījuši kādi noslēpumaini svešinieki, kas pēc negantības pastrādāšanas pazuduši tālēs zilajās. Piemēram, fotoradaru sāga, par kuru visi valsts pārstāvji tik nelaimīgi, ka tūlīt asaras plūdīs. Pagājušajā nedēļā valdība izšķīrās līgumu ar privāto partneri tomēr lauzt. Pārdomu periods ilga vairākus mēnešus, jo esot bijis jāanalizē noslēgtais līgums - vai un kā valsts var tikt vaļā no apgrūtinošās laulības. Tātad jāsecina, ka līguma parakstīšanas brīdī neviens par to neinteresējās?! Parakstīja, cerot, ka viss būs labi? Cits piemērs. Aizvadītajā nedēļā tika konstatēts, ka Austrumu slimnīca, pievienojot sev Latvijas Infektoloģijas centru (LIC), iedzīvojusies arī centra radītajās parādsaistībās (centrs to noliedz). Ja atceramies, cik lēni un piesardzīgi notika LIC reformēšana (ņemot vērā centra ilggadējās vadītājas un eksministres Rozentāles personību), varētu likties, ka šādas parādsaistības nevarēja paslīdēt garām nepamanītas. Paslīdēja... un visi pikti un bēdīgi.