Bet kungiem alus garšo, gluži kā man Normandijas sidrs vai baltvīns. Un ļoti labi saprotu, ar kādu baudu kundziņi - pok! - atver alus pudeli vai noskrapstina skārdeni. Lai taču viņi veldzējas. Skatoties televizoru, cepot gaļu un pēc peldes. Cilvēkam dienas laikā vajag veltīt laiku sev un atslēgties. Moralizējot par alus lietošanu, kunga acīs jauka sieviete var iemantot raganas statusu.
Jā, būtu jau labi, ja atslēgties mācētu ne tikai pie televizora, bet arī sporta zālē. Uz to Ingvars norāda, ka vēders nerodas no alus, bet ēšanas un mazkustības. Alus radot apetīti. «Ja regulāri paskrienu, varu dzert alu daudz un pat ēst, nekāda milzu vēdera nebūs. Par sporta zāli runājot - viens otram netraucē.» Un kā ar mēru? Būtiskākais esot alus stiprums. Ja Ingvars nolēmis izdzert tikai pāris alu, pirks labākus, dārgākus. Ja ir tusiņš, kur ilgākā laikā plānots iegūt labu garastāvokli, ņems daudz, taču iespējami vājākus. «Turklāt principā nedzeru tumšo alu. Pat tad, ja citi visi beigušies.»
Par mēru varu paspriest arī es. Alkohola bijis par daudz, ja sāk zust gan kunga atlētisms, gan prāts: sareibst, palaiž rokas, gvelž aplamības, meklē un arī atrod muļķīgus iemeslus, lai sabēdātos. Alus par daudz nav tad, ja paspilgtinās cilvēka labās īpašības un atklājas talanti. Vai dzerts pār mēru, ja cilvēks beidzot spēj pateikt to, ko domā? Laikam gan. Un otrā rītā attaisnoties: to es dzērumā sadarīju. Bet tas pats cilvēks jau vien biji. Pats sadzēries, pats taisnojies.
Varu atbildēt arī uz jautājumu: cik bieži «mans» alus vēders dabū trūkties? Kopš mājās ir bezvadu tīkls, es ar savu sidru vai vīnu, datoru ar filmu vai tviteri pazūdu otrā istabā. Man ir savs lēdijas komplekts. Mēs viens otra komplektu liekam mierā, vien dažkārt pazobojamies. TV pulti dēvēju par nejēdzību vadību centru un tās spaidītāju - par Nejēdzību pavēlnieku. Es, protams, neteikšu, kā mani dēvē. Bet kaut kas uz vīna mucas pusi ir.