Jāsaka gan - Latvijā sevi pieteikušie rakstnieki vīrieši savu publisko seju slēpj aiz maskas vai pseidonīmu «parandžas». Kopš iznākusi Viļa Lācīša Stroika, kā viena no visvairāk lasītajām, sabiedrību iekustinošām pēdējās nedēļas grāmatām ir Otto Ozola Latvieši ir visur. Uz galvošanu - šo četru mēnešu laikā uzrakstīto grāmatu lasīs visi.
Spiegs? Tātad latvietis!
Panākumu iemesls ir vienkāršs - grāmata par mums pašiem, par latviešiem, par Latvijas vēsturi uzrakstīta tā, it kā to pārstāstītu sens draugs. Lasīs gan sievietes, gan... beidzot - vīrieši, jo Ozols stāsta gan par vīrieša centieniem dzīvot pēdējos divdesmit gados, par spiegiem, par sportu, gan vienkārši, ievelkoši un saprotami par politiku un... par vīrietiskā sapņa iemiesojumu - savu Porsche...
Otto latviešiem ir kļuvis par principa cīņas vārdu. Ar diviem «t» - tā jau ir spītīgas pārliecības zīme pār latviešu valodas gramatiku. Grāmatas autors Ozols savu vārdu radīja tieši pēc šī principa: «Tajā brīdī, kad grāmata pēc (pārdošanas - red.) apjomiem pārsniegs Ed, lūdzies, mīli..., es pievienošu trešo «t». Literatūras vēsturē autors jau ir iekšā ar pseidonīmu, un tikai.
Kāpēc pseidonīms? Pirms kāda laika autors blogoja. Taču bija brīži, kad autoru brīdinošā lampiņa iedegās - ko cilvēki padomās par mani? Tajā brīdī teksti sanāca stīvi, nedzīvi. Kad autors radīja Otto Ozolu, bremzes atlaidās.
Vēsturi Ozols nav studējis. Taču par latviešiem gribējās vēstīt: «Lielākā daļa nezina savu vēsturi. Pat tā saucamā politiskā elitē nesaprot procesus, un tāpēc mums notiek tā kā notiek. Pievērsu uzmanību faktam, ka latvieši ir iemaisījušies gandrīz it visos pasaules vēstures notikumos, un tā ir mūsu vērtība.»
Ja pieņem, ka mūsu vēsturiskā pieredze un atmiņa sniedzas tik tālu atpakaļ, cik esam runājušies ar saviem vecvecākiem un senčiem, tad Ozols Latvijas vēsturi pats kā uz savas ādas pieredzējis kopš strēlnieku laikiem. Viņa tēvs stāstījis radu pārstāstīto, kā Ļeņins atskrējis uz Kremli pie latviešiem, saviem miesassargiem, un teicis: «Eu, veči, apvērsums... Eseri... Tūliņ valdība kritīs...»
Latviešu strēlnieki Kremļa dārzā tieši tobrīd svinējuši Jāņus: «Eu, vecīt, mums te svētki. Mums tavs pasākums neinteresē. Līgo...» Taču Ļeņins drīz vien atskrējis vēlreiz: «Eu, veči, Džeržinskis arestēts. Komunistiem beigas.» Latvieši tik kurinājuši ugunskuru. Tajā brīdī eseri piesprieda sev galu - viņi sāka šaut uz Kremli, trāpīja latviešu Jāņu ugunskurā, izjauca līgošanu. Tad gan latviešu sarkanie strēlnieki lēca kājās un gāja skaidroties, bet pasaules vēsturē šis moments nosaukts par eseru dumpja apspiešanu.
Visus mītus, ko dzirdējis no onkuļiem, radiem, Ozols pārbaudīja pēc pasaules vēsturnieku rakstītā. Fakti nāca un vairojās. Aukstā kara laikā bija liels skandāls ar U-2 spiegu lidmašīnu, pilotu notiesāja, ielika cietumā, vieninieku kamerā pielika nevienu citu kā Zigurdu Krūmiņu - Krievijā noķerto britu spiegu. Latvieti.
Zinājāt, ka līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadiem neatmaskotā spiegu vecmāmiņa arī bija latviešu izcelsmes dāma Melita Norvuda? «Šādu piemēru ir ārprātā daudz,» savā grāmatā Ozols spiegus latviešus aprakstījis ar ticamas klātbūtnes sajūtu. Latvieši un izlūkdienests ir fenomens - Peters, Bērziņš, Salmiņš...
Latvija zaudē nevainību
Pats autors atzīstas, ka kādu laiku ir dzīvojis Somijā, smalkā japīšu rajonā, kur XXI gadsimta tehnoloģijas un sadzīve: «...bet es jutos kā cietumā...» Vērojis dzīvi TUR, skatījies uz ŠEJIENI. Latvieši ir visur rakstīta kā šodienas laikmeta liecība. Autors huligāniski brīvi spēlējas ar kultūrkodiem un brīvi citē pasaules literatūru.
Grāmatā ir gan personiskā, gan draugu pieredze. Viens jau to nevarētu panest un vēstīt. «Lasīju par cilvēku ieradumiem un tikumiem, un pārsteidza, ka Skandināvijā dzīves pamatā ir Jantes likumi, kurus visi tomēr ievēro, zviedri uz mums arī skatās caur Jantes likumu prizmu - «Tikai neiedomājies, ka tu kādam rūpi...» - autors stāsta par Jantelagen. Jantes likumu noformulēja norvēģu rakstnieks Aksels Sandemūse (Aksel Sandemose) savā 1933. gadā izdotajā grāmatā Bēglis šķērso savas takas (En flykting korsar sitt spￃﾥr), kurā uzrakstījis sabiedrības dzīvi regulējošus likumus. «Tad jau zviedru bankas izrīkojās Latvijā pēc Jantes likumiem?» vaicāju. «Jā, zviedri automātiski pieņēma, ka latvieši arī nelolo ilūzijas,» - tā Otto Ozols.
Lai traki aizņemtos, jābūt trakajiem, kas aizdod - grāmatā autors pārcitē premjeru Dombrovski par banku izrīkošanos, aizdodot kredītus, un autors to pastāsta tik saprotami, ka jādomā - kāpēc neviens finanšu konsultants vai padomnieks neprot tik vienkāršiem vārdiem pastāstīt, kā notika nonākšana pie sasistās siles?
«Gadījumu starp zviedru bankām un Latviju es saucu par «pedofilo kapitālismu» - mūsu kolektīvajā atmiņā nav šāda veida zināšanu, kā rīkoties. Grāmatā norādu, ka visu šī finanšu nozieguma smagumu raudādami samaksās izputinātie Latvijas iedzīvotāji, bet zviedri jau tradicionāli izvairīsies no jelkādas atbildības. Zviedru lielais bizness Latvijas valsti 90. gadu otrajā pusē ieraudzīja kā jaunu pusaugu meiteni un izmantoja tās pieredzes trūkumu - zviedri ieradās smukos uzvalkos, smukās kaklasaitēs, sasolīja Latvijai spīguļus, grabuļus, skaistu dzīvi un pēc tam... izvaroja, izmantojot upura brieduma, pieredzes trūkumu un bezpalīdzību,» autors skaidro.
Gamps = Ozols
Otto Ozols sarunā ir labsirdīgs, korekti atbild uz jebkuru jautājumu, neizvairās, neatbild neko neizsakošās gudrelībās. Tā ir uzrakstīta arī viņa grāmata - ar latviešu literatūrā reti sastopamu vieglu ironiju un asprātīgiem izteicieniem, kas sarunas biedrus uztver kā līdzvērtīgus. Pats atzīst, ka šīs īpašības mācījies no skandināviem - apzināta pieklājība ļauj pašam dzīvot vieglāk.
Tajā brīdī, kad lasītājs atcerēsies, kā pats stāvējis desu rindā, kā sildījies pie barikāžu ugunskuriem, un grims savās atmiņās, uz galvošanu viņu pārņems dￃﾩjￃﾠ vu sajūta, apjauta, ka visa vēsture griežas tikai ap grāmatas galveno varoni. Jā, kā amerikāņu filmā par Forestu Gampu, arī latvietis Otto Ozols iegadās tieši vēsturisko notikumu epicentrā, kaut gan Otto tomēr ir daudz «slīpāks» nekā Forests.
Grāmatā Otto ir mūsu laika varonis, un gribētos domāt, ka autors pats piedzīvojis visus aprakstītos notikumus - pārbēdzis no padomijas, iekūlies notikumos, kur krīt Berlīnes mūris, ir barikāžu cīņu liecinieks, pieredz prihvatizāciju un banku sistēmas spožumu un postu. Kā amerikāņiem Forests Gamps, arī Otto Ozols visur ir klāt un brīvi pārlido pāri laikiem, ir gan senais balts, gan mūsdienu latvietis.
Autoram ir četrdesmit gadu un ir divdesmit gadu padomijas pieredze, otrtik daudz - brīvās pasaules apzināšanās: «Mēģinu salīdzināt šīs divas izpratnes - kā bija toreiz un tagad.» Viņš ir pārliecināts, ka ļaudīm visā pasaulē galvenās šķiet četras pamatvērtības: drošība, labklājība, stabilitāte un brīvība.