Daudzi virsnieki ik dienas analizē situāciju reģionā, kas ietekmē lēmumu pieņemšanu un operāciju plānošanu. Protams, pats galvenais notiek laukā, kur iespējams pārbaudīt savu gatavību adekvāti rīkoties atkarībā no apdraudējuma un pārliecināties par spējām izmantot visas modernās kara vešanas tehnoloģijas. Afganistānā jāspēj nodrošināt efektīvu sadarbību starp dažādām vienībām un karaspēka veidiem, jo no tā ir atkarīga spēja nopietni apdraudēt pretinieku, kā arī būtiski pasargāt savus karavīrus no zaudējumiem.
Bīstamā iekļūšana slēpnī
Pieredzējušais kapteinis Dans Jansons, kam šī jau ir otrā misija Afganistānā, savā ikdienā šeit vistiešākajā veidā saskaras ar moderno kara vešanu. Viņš ir tuvā gaisa atbalsta kontroles grupas komandieris. Gaisa atbalsta saņemšana, stāsta Dans, esot preventīvs pasākums.
«Ar lidmašīnām man iznāk bieži runāt, bet tas nenozīmē, ka tie ir tikai iznīcinātāji. Turklāt ir maldīgi uzskatīt, ka es tikai metu bumbas - te pa labi, te pa kreisi. Tās biežāk ir preventīvas darbības, kas liedz pretiniekam rīcības brīvību. Vai tiek izsaukti mīnmetēji, vai vienkārši atlido helikopteri,» Dienai stāstīja kapteinis. Pēc viņa teiktā, daudz vairāk uzmanības tiekot vērsts uz tādām darbībām, kas pretiniekam atņemtu iespējas apdraudēt koalīcijas vienības, nevis uzbrukumi ar ieroču izmantošanu.
Šīs misijas sākumā Dans devies uzdevumā kopā ar norvēģu izlūkgrupu (tā dēvētie moti). «Pie viena ciema iekūlāmies slēpnī. Vienkārši pa mums sāka efektīvi šaut no vairākām vietām. Ko nozīmē efektīvi - vienam trāpīja pie kājām, citam sašāva bruņu ķiveri, trāpīja mašīnā,» stāstīja kapteinis.
Viņš tobrīd atradies tālāk prom no vienības kājniekiem, kas bijuši piespiesti pie zemes ar bīstamo uguni. Seržants darbojies ar ložmetēju, bet Dans izsaucis gaisa atbalstu - bez tā būtu bijis ļoti grūti sveikā izkļūt no bīstamās situācijas. Tā bijusi agresīva spēka demonstrācija - kapteiņa vadītās lidmašīnas lidojušas ļoti zemu. Ar to pieticis, lai pretinieks zaudētu iniciatīvu - tas noslēpies. Tajā laikā kājnieki sameklējuši aizsegu un vienība jau pārgājusi uzbrukumā. «Pārgrupējāmies un sākām meklēt viņus, bet viņi visi bija kā pazuduši.»
Iepriekšējā misijā 2009. gadā Dans deviņus mēnešus pavadīja Latvijas OMLT (padomdevēju un instruktoru grupa) sastāvā Afganistānas austrumos Kunāras provincē netālu no Pakistānas robežas. Tad izveidojies viedoklis par to, ko iespējams sasniegt šajā karā, un tas nav mainījies.
«Var katru dienu nogalināt kaujiniekus, taču tas neko nedos. Katram no viņiem ir brāļi, tēvi un dēli, un tie stāsies kritušo vietā, jo tā paredz asinsatriebība. Turklāt no viņu izpratnes karš tiek vests pret neticīgajiem. Un kaujinieku skaits arī nav palicis mazāks,» uzskata Dans.
Uz mūsu militārās pieredzes vairošanu Afganistānā kapteinis skatās no valsts aizsardzības viedokļa. «Latvijas poligonā šādu pieredzi nevar iegūt. Te visas lietas notiek pa īstam. Ja tu ej patruļā, tu domā par to, ko dari. Mūsu virsniekiem ir jāizplāno nopietni uzdevumi, jāsadarbojas ar dažādiem asetiem (piedalītā vienība), specializēto kaujas tehniku. Tas nenotiek fiktīvi, viss ir reāli, un tas liek smadzenēm darboties daudz ātrāk. Jo vairāk būs šādu militārpersonu, kuras zinās, kas jādara, sākot ar taktisko līdz operacionāli stratēģiskajam līmenim, jo Latvija iegūs vairāk kompetentu kareivju.»
Pirmā misijas pieredze
Kaprālim dobelniekam Viesturam Birkentālam nepilnos piecos mēnešos vislielākie iespaidi saistīti ar operācijām ārpus bāzes.
«Tieši dzīve kalnos, sadarbība ar citu valstu karavīriem, jaunas apmācības, piemēram, ar helikopteriem, ir tas interesantākais. Latvijā šādas apmācības notiek reti, bet šeit tie reāli lido un palīdz,» stāstīja piecus gadus armijā nodienējušais Viesturs. Koalīcijas spēkiem šis patiesi esot XXI gadsimta karš, bet pretiniekam, ko faktiski nevar redzēt, būtībā tradicionāla partizānu cīņa, stāstīja Viesturs.