Šogad viņa jau otro reizi spēlēs dzimtajā Latvijā. Koncertu Reiz francūzis Amerikā Spīķeru koncertzālē 10. novembrī (plkst. 19.30) viņa sagatavojusi kopā ar pianistu Reini Zariņu, kurš tikko pabeidzis Londonas Karalisko mūzikas akadēmiju, studējis arī Jeila universitātē ASV, plūcis laurus 11 starptautiskos konkursos un uzstājies prestižākajās koncertzālēs - to skaitā Amsterdamas Concertgebouw un Ņujorkas Kārnegi zālē. Paradoksāli, taču abi jaunie latviešu mūziķi pirmo reizi uz skatuves satikušies... festivālā Dienvidāfrikā. Paula Šūmane no sirds priecājas, ka pērn tā noticis, acumirklī bijis skaidrs, ka abiem uz skatuves ir laba saskaņa. «Divi esam uz viena viļņa. Tik bieži tā nemaz nav. Kāpēc nepamēģināt vēl kaut ko?»
«Nav grūti uzskaitīt, ar ko īsts francūzis atšķiras no īsta jeņķa - ar manierēm, ēdienkarti, dzērienu un dzīves prioritātēm. Droši vien tāpat arī ar mūziku? Bet te slēpjas programmas āķis - ne viss ir tā, kā šķiet,» Paula saka par programmu, kurā līdzās fantāzijai par amerikāņu klasiķa Džordža Gēršvina slavenās blūzu operas Porgijs un Besa tēmām skanēs franču impresionista Morisa Ravela, XX gs. skaņu mistiķa Olivjē Mesiāna un mūsdienu amerikāņu komponista Džona Koriljano darbi. (Pēdējais slavens kā Oskara balvu saņēmušās filmas Sarkanā vijole (1998) mūzikas autors.)
«Šī tēma mūsos ir iekšā, jo, kad es dzīvoju Parīzē Francijā, Reinis vēl studēja Amerikā,» stāsta Paula Šūmane. «Man likās interesanti, ka Gēršvins jūsmoja par franču impresionismu, savukārt Ravels interesējās par džezu, kas XX gadsimta sākumā tikko sāka parādīties Parīzē. Beigās viņi satikās, un Gēršvins Ravelu aizveda uz Hārlemu paklausīties īstu džezu. Viņa 2. sonātē, ko spēlēsim, ir jūtams džeza piesitiens.»
Pēc koncerta Paula atgriezīsies Grācā Austrijā, kur nākampavasar jābeidz Grācas Mākslu universitātes maģistrantūra. «Koncertēšana jāpiebremzē, jo jāgatavo divi diplomkoncerti un jāraksta maģistra darbs. Tikko uzzināju, ka jāuzraksta 100 lappuses vāciski. Sarunāties varu, bet, lai uzrakstītu tik lielu darbu...» - būšot grūti. Taču ne jau pirmoreiz Paula tiek galā ar šādām grūtībām. Kad 15 gadu vecumā viņa ieradās studēt Parīzē, franču valodu nemācējusi vispār. «Bet vajadzēja ātri iemācīties, jo cilvēkiem Francijā patīk, ka ar viņiem runā franciski. Grācā negāju nekādos valodas kursos, mācījos pati un brīnumainā kārtā noliku vācu valodas eksāmenu. Laikam ir pieradums ātri dabūt gatavu,» atminas vijolniece, kura tagad jau var sazināties piecās valodās - latviešu, krievu, angļu, franču, vācu.
Par nākotni viņa teic: «Esmu atvērta. Domāju, kamēr vēl esmu tik jauna, vēl nevajag iesēsties patstāvīgā darbā. Vēl gribas izbaudīt ceļotājas dzīvi,» Paula lidmašīnu žurnālos mēdzot pētīt karti: kur vēl gribētos aizbraukt? «Parasti mūziķi aizbrauc tikai uz pāris dienām, izdara savu darbiņu un aizbrauc. Tomēr izstaigāju Ķīnas mūri, bet pašā pasaules malā Dienvidāfrikas Labās Cerības ragā man bija iespēja pašai spēlēt uz klints, kur satiekas divi okeāni. Pūta tik stiprs vējš, ka likās - aizpūtīs lociņu! Mani fascinē daba, tāpēc ļoti gribas uz Īslandi. Jau ilgāks sapnis ir Jaunzēlande.»