Agris Bitāns. Skaidrs, ka ikviens uzņēmējs, kurš nolēmis veikt investīcijas, meklē vietu, kur investēt visizdevīgāk. Viena faktoru grupa ir ekonomiskie priekšnoteikumi, nodokļi, darbaspēka pieejamība, infrastruktūra un tamlīdzīgi. Tas viss tiek vērtēts, apsverot, vai būtu izdevīgi investēt. Ne mazāk svarīga par ekonomisko vidi ir juridiskā vide, jo, ja ir lielas peļņas iespējas, bet nav sakārtota juridiskā vide, pieaug risks. Ir investori, kuri nav gatavi ienākt juridiski nesakārtotā vidē. Latvijas kontekstā svarīga ir ne tikai ģeogrāfiskā atrašanās vieta, nosacīti lētais un kvalitatīvais darbaspēks un labā infrastruktūra, jo, analizējot, vai Latvijā ir lietderīgi investēt, tiek vērtēta arī tiesiskā vide.
Māris Vainovskis. Investoram svarīgi, lai būtu iespējams paļauties ne tikai uz normatīvā regulējuma kvalitāti, kas Latvijā jau ir atzīstamā līmenī, bet arī uz normatīvā regulējuma adekvātu, samērīgu un pamatotu piemērošanu, kas mūsu valstī rada zināmas problēmas. Pat ja normatīvais regulējums Latvijā jau ir atbilstošs Eiropas Savienības (ES) normām, joprojām ir gadījumi, kad nelikumīgu darbību rezultātā notiek uzņēmumu pārņemšana vai nekustamā īpašuma zaudēšana. Šie gadījumi investoros rada bažas. Tāpēc galvenais uzsvars patlaban būtu jāliek uz likumu pamatotu, ātru un efektīvi piemērošanu.
A. B. Tas, ka Latvija ir ES dalībvalsts, nenoliedzami ir liels pluss, un Latvijas normatīvais regulējums lielā mērā atbilst ES līmenim, bet svarīgi, lai valsts spētu investoru aizsargāt no negodprātīga darījumu partnera. Tas attiecas ne tikai uz tiesu īstenoto aizsardzību, bet arī uz policiju un citām institūcijām, kurām ir tiesības un pienākums aizsargāt godprātīgu uzņēmēju intereses. Reizēm rodas maldīgs priekšstats, ka ārvalstu investori prasa kaut ko vairāk nekā vietējie uzņēmēji, bet principā tā nav. Arī starpvalstu līgumos tiek norādīts, ka jānodrošina apstākļi ne sliktāki kā vietējiem uzņēmējiem. Cits jautājums saistīts ar to, ka rietumvalstu uzņēmēji pieraduši pie augstākiem standartiem, kas arī ir normāli. Viņi raugās ne tik daudz pēc likuma burta, kā pēc būtības - ja notiek krāpšana un citas nelikumības, tad tās nekavējoties jāaptur, tās nedrīkst turpināties.
Vājākais posms Latvijā ir tiesu līmenī, policijas darbā vai citā jomā?
A. B. Diemžēl gan tiesu, gan policijas darbā, un jāsaka - kopumā visur, bet tam ir arī objektīvi iemesli. Mēs nevaram teikt, ka Latvijā ārvalstu investori būtu mazāk aizsargāti nekā vietējie uzņēmēji, mēs runājam par tiesu vides efektivitāti vispār kopumā. Plaši zināma problēma ir tiesu noslodze un tas, ka tiesa lietas izskata ļoti ilgi. Ne velti tagad pieņemti normatīvo dokumentu grozījumi, lai būtu iespējams lietu pārsūtīt no vienas tiesas uz citu tiesu un tā veicināt lietu ātrāku izskatīšanu. Grūtības rada arī tas, ka brīdī, kad vēlamais spriedums pieņemts, īpašums jau izpārdots, uzņēmums likvidēts vai kļuvis maksātnespējīgs. Turklāt vēl viena problēma ir tā, ka Latvijā ir ļoti konservatīvs un nemoderns prasības nodrošinājuma institūts, tāpēc tas normatīvi jāpilnveido, varbūt jāievieš pagaidu noregulējuma institūts. Arī esošais regulējums pieļauj modernāku pieeju, ja vien tiesas būtu nedaudz drosmīgākas, ja nebaidītos ātri rīkoties, kad redz nelikumību un nekaunību, bet tiesas pagaidām nav iedrošinātas to darīt un reizēm pieņem lēmumus formāli. Piemēram, slavenais veikalu tīkla IKI gadījums, tad tiesa sacīja - varēja pieņemt lēmumu pasludināt maksātnespēju vai arī nepasludināt maksātnespēju, un pieņēma lēmumu pasludināt maksātnespēju, kas vēlāk tika atzīts par nepamatotu. Ja pieņem lēmumu par vērienīga uzņēmuma ar lielu apgrozījumu pasludināšanu par maksātnespēju salīdzinoši nelielas summas dēļ, tas apliecina - kaut kas nav kārtībā ar izpratni, jo atsaukšanās uz likuma burtu nav pareiza.
Protams, nevar noliegt to, ka ir sastopami cilvēki, kuri Latvijas tiesu lēnīgumu izmanto negodprātīgi, - biznesa vidē it visās valstīs darbojas apsviedīgi cilvēki, kuri meklē normatīvā regulējuma robus, mēģina pārbaudīt pieļaujamā robežas, piemēram, zina, ka tiesai vajag iesniegt kādu konkrētu dokumentu, un tādu arī iesniedz, lai gan šis dokuments nav pilnībā korekts, varbūt pat ir viltots. Notiek izvairīšanās no parāda atdošanas vai kredītu atmaksas. Policijai atšķirībā no tiesas ir iespēja ātrāk piemērot krimināltiesiskos līdzekļus, bet, kad policija saprot, ka varētu ko arestēt, tad jau īstais brīdis palaists garām vai arī publiski tiek pausts viedoklis, ka policija uzņēmējiem dara pāri.
M. V. Dažkārt var novērot administratīvo vājumu tiesību aizsardzības institūciju darbā, it īpaši, ja formāli kāds darījums noformēts tā, it kā tas būtu tiesisks darījums, bet, kad skatāmies šī darījuma ekonomisko būtību, redzams, ka darījums ir fiktīvs, proti, radīts, lai noformētu pavisam cita veida ekonomiskās attiecības nekā tās, kas ir atspoguļotas dokumentā. Šādā veidā tiek noformēti fiktīvi kreditoru prasījumi, arī fiktīvi nodrošinātā kreditora prasījumi. Tur, kur redzama šāda darījuma juridiskās un ekonomiskās būtības neatbilstība, būtu pievēršama pastiprināta tiesībsargājošo institūciju uzmanība. No policijas, prokuratūras un tiesas uzņēmēji sagaida, ka notiks iedziļināšanās darījumu ekonomiskajā būtībā, lemjot par to, vai darījums ir patiess vai fiktīvs.
Ja runājam par reiderisma gadījumiem un par negodprātīgiem maksātnespējas procesiem - virkne lēmumu procesos paši par sevi ir formāli tiesiski, bet vislielākā problēma ir tā, ka pastāv neefektīva tiesību aizsardzība attiecībā uz negodprātīgo darījumu apstrīdēšanas, atcelšanas un efektīvas neitralizēšanas aspektu. Bieži jau iepriekš izveidota negodprātīga shēma, un tas, uz ko shēmas veidotāji paļaujas, ir fakts, ka Latvijas tiesību aizsardzības sistēma uz šo situāciju raudzīsies no formālā aspekta, neiedziļinoties ekonomiskajā būtībā. Plašāk zināmajos gadījumos ir pat vērojams līdzīgs rokraksts - viss sākas ar situācijas izveidi, vai nu tas ir kāds fiktīvs darījums, vai kāda fiktīva prasība, vai darījuma atcelšana, un vēlāk pēc konkrētas metodes jautājums tiek virzīts cauri Latvijas tiesību aizsardzības sistēmai un diemžēl tiek panākts netaisnīgs rezultāts.
Iemesls tam saistīts ar to, ka tiesās strādājošajiem trūkst laika, ir par maz kompetences, vai arī tā ir paviršība?
A. B. Visi minētie faktori kopā, bet galvenā kopējā problēma ir nekritiska dokumentu pieņemšana. Ļoti bieži shēma tiek veidota, lai, žargonā sakot, aizmālētu acis uz kādu brīdi, lai varētu kontrolēt vajadzīgo aktīvu, izmantot tiesiskās aizsardzības plānu, piesaistīt administratoru, visu ātri izpārdot, bet, kad policija saprot, ka nav kaut kas kārtībā, tad jau viss paveikts, uzņēmums izpārdots. Ir cilvēki, kuri tiesību aizsardzības sistēmas administratīvo vājumu un nespēju pieņemt ātru, efektīvu lēmumu izmanto savtīgos, negodprātīgos nolūkos. Vēl viena problēma ir tā - ja kāds negodprātīgi veicis kādas darbības, viltojis dokumentus, norādījis neesošus kreditorus, nav reālu sankciju.
Pēdējā laikā nevis tiesnešiem vai policistiem, bet maksātnespējas administratoriem pārmet negodprātību un kompetences trūkumu. Kur ir problēma - maksātnespējas administratoriem nav pietiekami augsti profesionālās ētikas standarti, vai arī viņus nekvalitatīvi sagatavo darbam?
A. B. Maksātnespējas administratoriem jākārto nopietns eksāmens, viņiem jāzina ne tikai juridiskie jautājumi, bet arī ekonomiskie jautājumi, grāmatvedība, bilances jāizprot, tāpēc es negribētu ticēt, ka maksātnespējas administratoru sagatavotības līmenis ir zems. Kopumā zināšanu līmenis ir augsts. Cits jautājums - vai ir vēlme strādāt kvalitatīvi. Ja administratoram ir ļoti daudz administrējamu uzņēmumu, pat godprātīgs administrators nereti skata jautājumus formāli. Vēl viena klasiska atruna - administratoram tiesiskās aizsardzības plāna ietvaros nav tiesību apstrīdēt līgumus, pat ja administrators redz, ka tie ir prettiesiski. Tomēr jau bijušais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš norādīja, ka administratoram ir tiesības apstrīdēt aizdomīgus līgumus tiesiskās aizsardzības procesa ietvaros, un Maksātnespējas likuma grozījumu redakcija paredz, ka administratoram ir pienākums apstrīdēt līgumu, ja redzams, ka tas ir prettiesisks vai tas ir pretējs normālai ekonomiskai loģikai.
M. V. Manuprāt, šajā gadījumā tiešām būtu jārunā par godprātību - vai tiešām lielā noslodze ir tāds iemesls, lai atļautos pievērt acis un kaut ko palaist garām?
Atgriežoties pie jautājuma par ārvalstu investīcijām un tiesisko vidi - valstī ienākot ieguldījumiem, neizbēgami rodas arī domstarpības. Kā raksturojama pašreizējā situācija?
A. B. Lai vispār varētu iet uz starptautisku šķīrējtiesu un strīdēties par ārvalstu investīciju aizskārumu, jākonstatē, ka starp valstīm noslēgts līgums par ārvalstu investīciju aizsardzību. Ja nav līguma, tad investīciju strīds atkrīt. Turklāt sākotnējā izpratne par to, kas ir ārvalstu investīcijas, bija vienkārša, bet tad parādījās dažāda veida biznesa modeļi un investīcijas kļuva ļoti komplicētas. Ja kāds ārvalstu uzņēmējs atver Latvijā uzņēmumu, aizņemas bankā naudu, sāk reālu uzņēmējdarbību, bet cieš zaudējumus, tad nevar vienmēr teikt, ka vainīga valsts. Jākonstatē valsts pārkāpums, jo ne jau jebkura naudas zaudēšana automātiski kļūst par investīciju strīdu. Piemēram, ja valsts iejaucās - ekspropriēja vai nacionalizēja īpašumus -, tā tiešām ir valsts atbildība. Arī, ja valsts ārvalstu investoram izvirza netaisnīgus noteikumus, salīdzinot ar tiem noteikumiem, kas tiek izvirzīti vietējiem uzņēmumiem, var runāt par valsts atbildību. Tāpat, ja valsts nav nodrošinājusi efektīvu investora tiesību aizsardzību un rezultātā kaut kas tiek izkrāpts vai nozagts, arī tas ir apstāklis, ko var kvalificēt kā valsts pārkāpumu.
M. V. Jāpiebilst, ka investīcijai tiešām jābūt reālai, saistītai ar investora risku, un investīcija nedrīkst būt tikai spekulatīva vai īstermiņa rakstura. Tā ir bīstama tendence, ja starptautiskais investīciju strīds tiek izmantots kā instruments citu jautājumu risināšanai, un ir gadījumi, kad pastāv ļoti nopietnas šaubas, vai persona, kura sevi pozicionē kā investoru, vispār atbilst investora statusam.
A. B. Nākamais jautājums saistīts ar summu. Vieglāk ir aprēķināt finanšu resursu apjomu ieguldījumiem. Neiegūto peļņu aprēķināt ir sarežģītāk.
Vēl jānorāda, ka starptautiskie investīciju strīdi vispār ir ļoti dārgi. Vidēji izmaksas var būt, sākot no pusmiljona ASV dolāru, bet ir gadījumi, kad tiesvedības izmaksas sasniegušas piecus septiņus miljonus dolāru. Tāpēc, ja kāds ārvalstu investors grib nopietni strīdēties ar kādu valsti, viņam, pirmkārt, jābūt pārliecinātam par vēlamo iznākumu, otrkārt, viņam nepieciešama nauda, lai vispār sāktu tiesāšanos.
M. V. Jāpiebilst, ka starptautiskā tendence patlaban ir virzīties uz starptautisko strīdu izskatīšanas lielāku caurskatāmību. ANO Starptautisko tirdzniecības tiesību komisija 1. aprīlī pieņēma noteikumus par caurskatāmību uz starptautisko līgumu pamata vestajos investoru un valstu šķīrējtiesas procesos. Caurskatāmības noteikumi patlaban gan tiek piemēroti tikai tad, ja abas tiesvedībā iesaistītās puses - gan investors, gan valsts - šiem noteikumiem piekrīt vai tas paredzēts starptautiskajā līgumā. Minētā tendence liecina, ka tiek likts uzsvars uz to, lai starptautiskie investīciju strīdi būtu pamatoti. Turklāt, ja process tiek pakļauts caurskatāmībai, tas mazina neprofesionalitātes, negodprātības un korupcijas riskus.
Kā Latvija starptautisko investīciju strīdu risināšanas aspektā izskatās uz citu valstu fona?
A. B. Kā pirmā parasti tiek minēta tā dēvētā sagrieztā zviedru kuģa lieta, kas aizsākās jau XX gadsimta deviņdesmitajos gados un beidzās ar Latvijas valstij nelabvēlīgu spriedumu. Savukārt šoruden presē tiek ziņots par igauņu mēģinājumu vērsties pret Latvijas valsti.
M. V. Pēc publiski pieejamās informācijas, šajā strīdā tiks izmantota starptautiskā šķīrējtiesa, kas izveidota speciāli šim strīdam, un tas nozīmē, ka sākotnēji izmaksas būs nosacīti nelielas, jo atšķirībā no pastāvīgās šķīrējtiesas, kurā uzreiz jāveic būtiski maksājumi procesa sākšanai, gadījumā, kad strīds tiek skatīts speciāli konkrētā strīda risināšanai izveidotā šķīrējtiesā, sākotnējie izdevumi ir krietni mazāki, bet vēlāk viss process var pat izmaksāt dārgāk.
Šajā gadā aktualitāte ir ES un Krievijas savstarpējās sankcijas. Uzņēmums, kurš cieš zaudējumus sankciju ietekmē, teorētiski varētu vērsties pret kādu no sankcijas pieņēmušajām valstīm un prasīt kompensāciju?
A. B. Diskusijas par šo jautājumu var būt, taču attiecībā uz sankcijām drīzāk var runāt par valstu darbību, kas pielīdzināma nepārvaramajai varai.
M. V. Starptautisko investīciju strīda pamatā ir fakts, ka valsts aizskārusi konkrēti kāda ārvalstu investora tiesības. Šādu sankciju gadījumos tās uzņēmumu ietekmē neatkarīgi no tā, vai tas ir nacionālais uzņēmums vai ārvalstu investors. Ir mēģinājumi ar sankcijām saistītos gadījumus pasniegt kā investīciju strīdus, bet tiem ir maz kopīga ar īstu investīciju strīdu.