gadā viņa devās uz Austriju, kur izstudēja operdziedāšanu Grācas Mūzikas un mākslu universitātē un repertuārā jau ir Adīna (Mīlas dzēriens), Grietiņa (Ansītis un Grietiņa), donna Elvīra (Dons Žuans), Eva (Nirnbergas meistardziedoņi), vairākas operešu lomas, dziesmas, sakrālā mūzika. Viņa dzied dažādos koncertos un operizrādēs Parīzē un Monpeljē, ir pastāvīga Tiroles festivāla soliste. Mūsu Operā Silga dziedājusi Elvīras lomu (Dons Žuans), šovasar kopā ar draugu tenoru Pjēru Soldano sniegusi koncertu dzimtajā Valkā. Leldes lomai viņu diriģents Aleksandrs Viļumanis noskatījis Opermūzikas svētkos Siguldā 2010. gadā.
Lelde - sievietes ideāls
«Esmu pateicīga, ka mani izvēlējās šai gaišajai, skaistajai un mazliet grūtajai Leldes lomai. Lelde ir gaišuma, mīlestības, sievietes simbols. Tāda, kādai, manuprāt, ir jābūt sievietei. Šajā laikā tāda sieviete gan varbūt skaitās naiva,» domā Silga Tīruma. Leldes tēls viņai piestāv. Ne velti viņas skolotāja mūsu Mūzikas akadēmijā Ludmila Brauna dziedātājai teikusi: tev balss ir, tikai trūkst operdziedātājas, «caursitējas» rakstura. «Bet kāpēc man ir jābūt nežēlīgai un pretīgi jārīkojas? Gribu palikt, kāda esmu, un tā ir mana personība. Man nevajag neko tēlot.»
Maijā, kad apstiprināta Leldes lomai, Silga trīsreiz lasījusi Raini un katru reizi atradusi jaunas atziņas. «Domāju - kā esmu paskrējusi garām? Jālasa vēlreiz. Un atkal kaut ko jaunu izlobīju. Tad izlasīju Imanta Ziedoņa libretu, un tas bija atkal kaut kas jauns. Arī dziedot katru reizi atrodu jaunas nianses.» Leldes loma nav apjomā liela, toties ir piņķerīga. «Man liekas, ka ir jābūt labam mūziķim, lai dziedātu Imanta Kalniņa mūziku: pēkšņi ienāk harmonija, kuru tu negaidi. Bet tas ir tik skaisti, tik nepieredzēti!» Apbrīnojot savas priekšgājējas Lilijas Greidānes sniegumu 1977. gada iestudējuma ierakstā, Silga tomēr teic: «Es nekopēju. Cenšos atrast savu Leldi.»
Atdzimšana Austrijā
Silga ir talants no Valkas, vecāku un vietējo, vēlāk arī Cēsu Mūzikas vidusskolas skolotāju izlolots. Taču kopš viņas profesore Mūzikas akadēmijā L. Brauna atstāja Latviju, gājis kā pa celmiem, un, beidzot augstskolu, operdziedātājas nākotni viņai neparedzēja. Silga nepadevās. Neko nesaprotot vāciski, devās uz Austriju, strādāja, izcīnīja stipendiju, izstudēja Grācas Mūzikas un mākslu universitātē, apliecinājās prestižajā starptautiskajā Rikardo Dzandonai konkursā. Tagad nu jau gadu dzīvo Parīzē. Viņa teic, ka turp pārcēlusies, jo dabūjusi mazās lomas Bastīlijas operā. «Mani ievēroja un aicināja uz festivālu Gloriana pie Tulūnas dziedāt galā koncertā. Piedalījos arī konkursā Armel, kas Parīzē, Maskavā un Londonā notika uz titullomu R. Dzandonai operā Frančeska da Rimini. Tiku līdz pat finālam, taču tas notika Ungārijā, un lomu dabūja ungāriete.» Beidzot pārvarējusi skeptisko attieksmi pret impresāriju aģentūrām, viņa drīzumā gaida atdziedāšanas Vīnes Valsts un Parīzes Bastīlijas operā. Jau uz galvenajām lomām.
Leģendu mīlule
Kopš 2009. gada Silgu skolo Austrijā dzīvojošā, leģendārā vācu prīma Krista Ludviga. Skarbā un tiešā vecmeistare jauno latviešu dziedātāju tā iemīļojusi, ka savas dārgās stundas viņai vienkārši dāvina. Savukārt Parīzē Silga iepazinusies ar Marijas Kallasas koncertmeistari un vokālo skolotāju Žanīnu Raisu. «Viņai ir 85 gadi, pie viņas iet Plāsido Domingo un Renē Fleminga. Viņa ir fenomenāla sieviete. Labi krāsota, kopta, taču sakumpusi - var teikt, ka viņai ir vairāk nekā 80 gadu. Bet, kad piesēžas pie klavierēm, viņas seja pārvēršas, staro! Raisa dusmojas uz mūsdienu slavenībām, kuriem vispirms ir «Es» un tikai pēc tam komponists, Mocarts. Viņa māca: jāatrod sevi caur komponistu!»