Vairāk trakuma
Nedēļas sākumā Kristians Rūts sniedza publisku lekciju, kurā akcents tika likts uz žanriem, jo šī gada NKC konkurss attiecībā uz spēlfilmu projektiem bija vērsts uz Latvijas kino mākslinieciskās daudzveidības veicināšanu. Viņš norādīja, ka nevar runāt par noteiktām formulām scenāriju radīšanā, taču to autorus mudina domāt par apolloniskā un dionīsiskā duālisma nepieciešamību mākslas attīstībā, par ko savā darbā Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara (1871) runāja vācu filosofs Frīdrihs Nīče, atsaucoties uz abām sengrieķu dievībām.
«Apollons ir glīts, labi safrizēts un jauks puisis, kurš lasa dzeju un mīl kārtību un kādus parasti mātes grib redzēt par vīriem savām meitām,» uzskata Kristians Rūts, «turpretim Dionīss ir mežonīgs, apreibis un traks.» Ir nepieciešams atrast balansu starp šīm lietam, lai projekti nebūtu pārāk garlaicīgi vai pārāk haotiski. «Patlaban lielākā problēma ir tā, ka Eiropas autoru scenārijos ir par daudz apolloniskā un par maz dionīsiskā,» atklāj kino speciālists un mudina rakstītājus uz lielāku craziness un pārsteiguma momentu savos darbos.
Es, Kens Loučs
Bez auditorijas nav filmas, - uzsver Kristians Rūts un vērš uzmanību uz to, ka pēdējo gadu laikā ir izplūdušas robežas starp iepriekš krasi izteiktajām grupām. «No 16 līdz 24 gadus vecu popkornu ēdošu jauniešu pūļa un nobriedušiem, izglītotiem cilvēkiem,» paskaidro kino speciālists, jo labi stāsti var savaldzināt dažādu publiku - piemēram, britu režisora Toma Hūpera Karaļa runa/The King's Speech (2010) ar oskaroto Kolinu Fērtu galvenajā lomā uz kinoteātri atvilināja astoņdesmit deviņdesmit gadu vecus skatītājus, kuri juta nostalģiju pēc pagājušiem laikiem.
Angļu izcelsmes scenāriju konsultants stāsta, ka daudzās Eiropas valstīs ražotās filmas tiek uzņemtas daudz sirsnīgāk ārpusē nekā vietējā tirgū. «Pat Lielbritānijā,» atzīst Kristians Rūts un piemin režisora Kena Louča drāmas Es, Daniels Bleiks/I, Daniel Blake pirmizrādi šī gada Kannu kinofestivālā, pēc kuras sekojušas 20 minūšu stāvovācijas. «Visi raudāja, jo tā ir ļoti aizkustinoša filma,» raksturo kino speciālists. Savukārt mājās tā sagaidīta ar vārdiem: «Ak dies, atkal tas vecais garlaicīgais Loučs ar savu sociālreālismu.»
Nepamatotās bailes
«Mums ir bail no žanra filmām,» kino veidotāju vārdā saka Kristians Rūts, jo šim jēdzienam ir parādījusies negatīva konotācija, kas ir galīgi nepamatota. «Tas ir pārpratums,» savu viedokli pauž scenāriju konsultants un piebilst, ka noteikta žanra birka palīdz skatītājiem identificēt filmas, piemēram, esmu noguris pēc garās darba dienas fabrikā, tāpēc gribu redzēt kaut ko smieklīgu vai romantisku. «Vēlos atstāt iespaidu uz savu jauno draudzeni, tāpēc kopā ar viņu skatīšos Tarkovski,» speciālists dod mājienu skatītājiem.
Katram žanram ir savi plusi un mīnusi. Šausmu filmas ir finansiāli lētas, bet prasa piepūli izdomāt kaut ko jaunu, komēdijas kļūst par hitiem savā dzimtenē, bet ar grūtībām ceļo ārpus valsts robežām, jo katrai nācijai ir sava specifiska humora izjūta. Taču šī gada Kannu kinofestivālā bija pamanāmas šī žanra atdzimšanas pazīmes. Viens no darbiem bija franču režisora Bruno Dimona melnā komēdija Maluts/Ma Loute par zvejnieku ģimeni - kanibāliem, kuri pusdienās «gardu muti mēdz notiesāt cilvēku miesas», rakstīja kino kritiķe Dita Rietuma.
Nekad tā nedari!
Vairāki žanri var kalpot arī par vienas filmas izejvielām, kuru miksēšanas meistari ir brāļi Džoels un Ītens Koeni, kuri savos darbos sajauc kopā «nekad tā nedari!» elementus un dara to ļoti veiksmīgi. Kristians Rūts izceļ amerikāņu režisoru neo-noir kriminālo komēdiju Lielais Lebovskis/The Big Lebowski (1998), kas kļuvusi par kulta parādību. Šī darba kontekstā izgaismojas vēl viena scenāriju un filmu problēma, proti, dialogi liek pamatus varoņiem, līdz ar to viņiem ir jāiedod atšķirīgas balsis, bet daudzos Eiropas projektos visi runā vienādi.
Savas lekcijas noslēgumā Kristians Rūts atgādina, ka kino pirmām kārtām ir par emocijām, un piemin japāņu režisora Jasudziro Odzu meistardarbu Tokijas stāsts (1953), kas līdzās viņa amerikāņu kolēģa Orsona Velsa leģendārajam darbam Pilsonis Keins (1941) tiek uzskatīts par vienu no visu laiku labākajām filmām. Tas vēsta par novecojošu pāri, kuri dodas uz Tokiju apciemot savus pieaugušos un mūžam aizņemtos bērnus, kuru uzvedība kontrastē ar viņu dēla atraitnes laipnību. «Tas ir ļoti vienkāršs stāsts, kas trāpa tieši sirdī,» atklāj scenāriju konsultants.