Jēra cepšana
Sākumā ar Mollu ģimenes pavarda sargātāju Līgu esam norunājušas, ka Lieldienu upurēšanas jēru cepsim kopā ar bērniem Kasparu un Katrīnu, bet plāni jāatceļ, jo Katrīna apslimst. Dienā, kad ciemojamies pie ģimenes Mārupē, jau priekšnamā jūtama garda un apetīti rosinoša smarža - uzreiz bez jautājumiem skaidrs, ka svētku kūka jau atrodas krāsnī. Tā arī ir - esam ieradušies tieši laikā - ne ātrāk, ne vēlāk, bet gan brīdī, kad jērs no krāsns jāmāna ārā.
Tikko jērs no krāsns ir izņemts, sākas pats interesantākais. Lieldienu simbols jāizmāna no formas - glīti jāapgriež tam malas -, lai tas stāvētu savā vietā un nekristu uz sāniem. Savārgusī Katrīna atdzīvojas, arī viņas brālis Kaspars kļūst rosīgāks - kā nu ne! Nogrieztā maliņa ir vienīgā, ko drīkst apēst dienu pirms svētkiem, atzīst Līga. Arī man tiek gardums no kūkas - labs! Kad jēram apgriezta nelīdzenā maliņa un tas novietots goda vietā uz galda, Katrīna jēram kaklā uzkar zvaniņu. Tas ieskandina Lieldienas!
Līga stāsta, ka Lieldienu upurjēra cepšana ir tradīcija, ko ģimene aizguvusi no vīra Markusa dzimtenes Vācijas. «Man jēra upurēšanas formu uzdāvināja vīramāte, kopš tās dienas gadu no gada Klusās sestdienas rītā cepam svētku jēru.»
Vieno gliemeži
Līga ir latviete, vīru Markusu satika un iemīlēja Vācijā. Viņa atminas - tā bija ļoti romantiska iepazīšanās. Markuss pēc profesijas ir būvinženieris, bet viņa aizraušanās ir gliemežu pētniecība. Līga studēja bioloģiju, un viņas pētniecības objekts bijis gliemezis. «Doktorstudiju laikā Vācijā bija jādodas uz simpoziju, kur ierados kā pārstāve no Latvijas, savukārt mans topošais vīrs bija atnācis sava hobija dēļ. Tā saskatījāmies,» stāsta Līga.
Markuss atzīst, ka, lai arī mūsdienās dzīvot Latvijā daudziem šķiet nepopulārs lēmums - latvieši krīzes dēļ biežāk izvēlas braukt prom no savas dzimtenes nekā palikt, viņam nekad nav bijušas šaubas par to, vai izdarījis pareizo izvēli dzīvot Latvijā. «Iespējams, palikām sievas dzimtenē, jo te man vienmēr bijis darbs, nav mocījušas pretrunas,» viņš spriež. Markuss atzīst, ka Latvijā sākumā viss šķitis neierasts, jauns un interesants, tāpēc uzreiz neesot nemaz pamanījis, ka Latvijā Lieldienu un arī citu svētku svinēšanas tradīcijas atšķiras no vācu paražām. «Lai gan odi ir arī Vācijā, mēs Lieldienās nemēdzam šūpoties, lai tie nekostu,» viņš smej un piebilst: «Olas Vācijā krāsojam ar sintētiskajām krāsām. Man bija jaunums, ka ap tām var tīt zāles stiebriņus, izgrieztas papīra figūriņas un likt vārīties sīpolu mizās, lai tās kļūtu raibas. Arī olu ripināšanas un kaulēšanās tradīciju mums nav. Mēs vienkārši tās apēdam,» iesmejas Markuss un, uzminējis manu nākamo jautājumu, retoriski jautā: «Kādas tradīcijas mums ir?» Viņš ilgi domā, tad atbild: «Mēs Lieldienās ejam uz baznīcu. Un katru gadu svētkos cepām upurēšanas jēriņu - tās ir manas bērnības atmiņas.» Mollu ģimenes galva atzīst, ka Lieldienās Vācijā visi kurina ugunskurus. Ikdienā to kuršana ir aizliegta, bet Lieldienās tas ir atļauts. Kāpēc tā dara un ko simbolizē ugunskurs, Markuss nezina. Viņš nosmej, ka droši vien tam nav nekāda sakara ar Lieldienu gaismu un Jēzus augšāmcelšanos - cilvēki izmanto iespēju sadedzināt lapas un zariņus pēc pavasara darbiem dārzā.
Latviskā garā
Kasparam un Katrīnai Lieldienas saistās ar pavasara atnākšanu un vasaras tuvošanos. Katrīnai no papīra patīk griezt ornamentus, kuri tiek pietīti pie baltām olām. Tās tiek liktas zeķēs, gremdētas sīpolu mizu novārījumā un vārītas. «Olas Lieldienās ir smieklīgas. Tajās var saskatīt dažnedažādus tēlus,» stāsta Katrīna.
Līga teic, ka ievērot un kopt ģimenes svētku tradīcijas viņai ir ļoti svarīgi, jo tās vieno ģimeni. «Svētki ģimenē ir tik lieli, cik rūpīga un pārdomāta ir gatavošanās tiem. Par Lieldienu olu tradīcijām tiek domāts jau kopš rudens, bet īstie darbi sākas divas nedēļas pirms svētkiem. Mollu ģimene krāj izpūstu olu čaumalas. Lielās piektdienas rītā tās tiek rotātas - krāsotas, aplīmētas un citādi dekorētas, tad kārtas Lieldienu kokā. (Lieldienu koks ir parasts zars, kas gan izrotāts atbilstoši svētkiem.) Līga atzīst, ka mājās jau ir tik daudz izpūstu olu čaumalu, kas sakrautas kastēs, ka pietiktu vairākiem svētku kokiem.
Lieldienas Mollu ģimenei ir laiks, kad būt kopā ar ģimeni, radiem. Braucam svinēt uz laukiem pie maniem vecākiem, stāsta Līga. «Tur zaķis jau paslēpis gan šokolādes, gan raibi krāsotas olas,» stāsta Katrīna. Kasparam savukārt patīk olu ripināšanas rituāls. Tas, kurš olu aizripina tālāk par citiem, drīkst savākt tās, kuras apsteidzis, viņš pamāca. Mamma gan iesmejas, ka ar olu vākšanu neviens īpaši neaizraujas, jo olu ēšanas kapacitāte nav liela, bet svarīgākā ir uzvaras garša.