Liels risks ir tāda notikumu gaita vai scenārijs, kura rezultātā Latvijas valsts vai latviešu tauta beidz pastāvēt.
Neslēpsim, ka tradicionāli par lielāko risku uzskatām Latvijas neatkarības zaudēšanu potenciālas Krievijas agresijas rezultātā. Esam NATO dalībvalsts, bet uzbrukums vienai NATO dalībvalstij ir uzbrukums visām. Krievijas uzbrukums ASV ir grūti iedomājams. Un šodien Latvijai nav tiešu militāra rakstura draudu no Krievijas puses. Lai gan interesantas ir tikko izskanējušās bijušā CIP darbinieka Pola Goubla atziņas, kurās viņš NATO valstij Latvijai atgādina notikumus Gruzijā, it kā mēs nebūtu NATO valsts vai NATO līgums vairs nebūtu tik drošs. Tomēr cerēsim, ka tas ir tikai Goubla kunga priekšvēlēšanu vēstījums latviešu vēlētājam, lai zina, no kuras puses baidīties.
Taču Krievijas faktors kā drauds Latvijas neatkarībai pastāv. Kad tas var īstenoties? Tad, ja vienā dienā visi Latvijas krievi sāk karsti vēlēties atkal apvienoties ar Krieviju. Pašlaik Latvijas krievi, no kuriem lielākā daļa ir Latvijas pilsoņi, ir tīri apmierināti ar esošo situāciju un saskata daudzas izdevības, kuras sniedz robeža Latvijas un Krievijas starpā. SC ienākšana Latvijas valdībā ievērojami samazinātu risku, kas saistīts ar iespējamu Latvijas krievu kopienas pārorientēšanos uz Krieviju. Savukārt Vienotības, ZRP un VL-TB/LNNK valdība šo risku ievērojami palielinātu. Krievijas faktors ir konstante Latvijas politikā. Šodien kļūst lielāki citi draudi latviešu tautas pastāvēšanai.
Tā ir depopulācija. Provizoriskie tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies līdz 1,9 miljoniem. Pirms 10 gadiem tas bija 2,36 miljoni. Latvijas Bankas ekonomisti pieļauj, ka pašos tuvākajos gados gaidāma vēl 100 tūkstošu cilvēku emigrācija no Latvijas. Šādu tendenci Latvijas valsts nespēj izturēt. Latviešu tauta, turpinoties šādai tendencei, izzūd. Ar šo risku ir saistīts nākamais risks -iespējamā masveida imigrācija Latvijā. Vilis Krištopans nesen izteicies, ka Latvijā var dzīvot 15-17 miljonu cilvēku. Protams, var, ja tik salaiž iekšā.
Ārkārtīgs risks nāk no tās destabilizācijas, kādā pašlaik atrodas pasaule. Vai mēs būtu gatavi eksistēt pasaulē, kurā vairs nebūtu ne ES, ne NATO, kurā būtu izveidojusies pilnīgi jauna, pilnīgi cita kārtība? Vai esam gatavi atbildēt uz jautājumu, ko izvirza eiroparlamentārietis Roberts Zīle, - ko spēj izdomāt maza valsts, kurai nāktos cīnīties par izdzīvošanu nu jau krietni skarbākā starptautiskajā vidē?
Lai maza valsts spētu cīnīties, ir jābūt pašai valstij. Varbūt ir pēdējais laiks domāt nevis par «dziļāku integrāciju», bet mūsu valsts suverēno funkciju atjaunošanu un nostiprināšanu. Vismaz kā plānu B.