Dramatiskajam zaudējumam mačā ar Serbiju (93:97 otrajā pagarinājumā) sekoja sagrāve spēlē ar Grieķiju (52:80; iepriekš mazākais gūto punktu skaits fiksēts 2006.gada 31.augustā Šibenikā pret Horvātiju - 56:84). Turnīra uzvarētāji piektdien vēlu vakarā noskaidrojās spēlē Grieķija - Serbija. Latvijas komanda sestdien atgriežas mājās, bet jau pirmdien dosies uz Efes Pilsen Pasaules kausa izcīņas turnīru Ankarā.
Atēnu turnīra psiholoģisko bilanci labi raksturo galvenā trenera Ķēstuša Kemzūras vārdi par «laikus saņemto signālu» un «nepieciešamību izdarīt pareizus secinājumus». Valstsvienības nesenajā vēsturē ir vismaz divi piemēri, ka tieši caur pamatīgas sakāves sāpēm tika bruģēts ceļš uz svarīgām uzvarām. Tā bija 2001.gada rudenī ar Lietuvu (sveiciens tagadējam grieķu trenerim Jonam Kazlauskam!) un 2007.gadā ar horvātiem. Ja mūsu komanda vispār uz kaut ko ir spējīga, tad Eiropas čempionātā ar Grieķiju būs darīšana otrajā posmā un Atēnu spēles rezultātam varētu būt pavisam cits efekts, nekā izskatās šodien. Bet, pirms sapņot par tik augstām lietām, vispirms jāizdara tas, uz ko norāda treneris, - jāpieceļas no nokdauna un jādodas tālāk. Proti, jābūt fiziski un mentāli stipriem laukumā, nevis tikai vārdos pie bāra letes vai kazinčika galda.
Tikpat svarīgi būs tikt galā ar līdzšinējo pārbaudes spēļu sportisko bilanci, kas uzrādījusi gana nopietnus defektus komandas spēlē. Šai ziņā pat labi, ka Atēnās komanda neieslēdza tos psiholoģiskos dzinējus, kas palīdzēja panākt lūzumu Rīgas mačā ar Lietuvu. Tie lai paliek rezervē oficiālajiem mačiem, kad, jācer, vismaz Latvijas aizsardzībai nevarēs pārmest agresivitātes un pašatdeves trūkumu. Taču uzbrukumam ar gribēšanu vien nepietiks - vajadzēs arī saprašanu un varēšanu.
Abi faktori ir cieši saistīti. Pagaidām nav nozīmes mesties izķidāt Kemzūras taktisko koncepciju, ja Latvijas komandai allaž būtiskais snaiperu postenis līdz šim bijis patukšs. Kad ierasto precizitāti atgūs slimības dēļ no treniņu ritma izkritušais Kristaps Janičenoks un (ja) atgriezīsies Sandis Valters, visa uzbrukumu konstrukcija izskatīsies pavisam citādi. Tas pats sakāms arī par «ceturtā numura» pozīciju. Pagaidām Kaspars Bērziņš kārtējo reizi nesteidzas attaisnot cerības un «potenciālā NBA spēlētāja» reputāciju, spiežot trenerus biežāk turēt laukumā duetu Biedriņš/Kambala ar visiem no tā izrietošajiem plusiem un mīnusiem.
Jācer, ka Rolanda Freimaņa aktīvā (un samērā veiksmīgā) izmantošana mačā ar Serbiju būs gana skaidrs mājiens Bērziņam, ka beidzot jāieslēdz pilna jauda, citādi it kā drošā vieta sastāvā var sašķobīties.
Līdz Eiropas čempionātam vēl ir 15 dienu un vismaz četras pārbaudes spēles. Darba daudz, bet laiks vēl ir.