Dānijas pieredze
Laikraksts The Wall Street Journal (WSJ) nesen izraisīja plašu rezonansi, vēstot par Dānijas iedzīvotāju, pēc profesijas - finanšu konsultantu, Hansu Peteru Kristensenu, kurš tā vietā, lai maksātu bankai procentus par hipotekāro kredītu, pats bija saņēmis čeku par hipotekārā kredīta izmantošanu. Lai arī summa bija neliela, pateicoties negatīvajai procentu likmei - mīnus 0,0562%, banka atmaksāja 249 Dānijas kronas jeb nedaudz vairāk par 30 eiro ceturksnī. Šādu gadījumu nav pārāk daudz - kā noskaidroja WSJ, Dānijas lielākajam hipotekāro kredītu izsniedzējam Realkredit Danmark pagājušajā gadā bija 758 šādi klienti, kurus var dēvēt par kredītu rantjē, tomēr publikācija saasināja diskusijas par negatīvajām bāzes procentu likmēm, liekot atcerēties, ka tieši Dānija bija pirmā valsts, kura noteica tādas pēc pagājušās desmitgades beigās piedzīvotās krīzes. Attiecīgi vismaz daži Dānijas iedzīvotāji ir pirmie, kas izbauda šāda lēmuma rezultātus, lai gan eksperti brīdina, ka nav zināms, cik ilgi turpināsies kredītu rantjē statuss. Maksājumi ir atkarīgi no bankas noteiktajiem procentiem, un līdzko tie atkal kļūs pozitīvi, tā šāda situācija beigs pastāvēt.
Negatīvo procentu likmju ieviešanas loģika ir vienkārša. Ja komercbankām ekonomiski neskaidrā situācijā ir iespējams savus līdzekļus noguldīt depozītos centrālajās bankās, tās parasti dod priekšroku šādam risinājumam, izvēloties nelielu peļņu bez riska un ievērojami samazinot gan uzņēmēju, gan iedzīvotāju kreditēšanas apjomus. Ja likmes ir negatīvas, komercbankām līdzekļu izvietošana centrālajās bankās kļūst neizdevīga un tām nākas palielināt kreditēšanas apjomus, lai gūtu vismaz nelielu peļņu. Attiecīgi tie regulatori, kuri ievieš negatīvas procentu likmes kā minimums depozītiem, cenšas īstenot lētu kredītu politiku, lai ar tās palīdzību stimulētu ekonomiku.
Plešas plašumā
Par pirmajām, kas noteica negatīvas procentu likmes depozītiem, pēc 2007.-2009. gada krīzes kļuva Dānijas un Zviedrijas centrālās bankas (CB), kurām sekoja arī Šveices Centrālā banka. Abas Ziemeļvalstis šādu lēmumu motivēja ar nepieciešamību stimulēt komercbanku aktivitātes kreditēšanas jomā, turpretim Šveice - ar mērķi nepieļaut pārmērīgu franka nostiprināšanos pret eiro. 2014. gadā sekoja analoģisks Eiropas CB lēmums, bet šā gada 1. februārī negatīvas procentu likmes depozītiem noteica arī Japānas CB, drīzumā to gatavojas darīt arī Norvēģijas CB. Paralēli šiem procesiem vairākas Šveices un Vācijas komercbankas ar 2014. gadu noteica negatīvas procentu likmes par savām depozītu operācijām un tā vietā, lai maksātu klientiem, sāka iekasēt no viņiem naudu par līdzekļu pieņemšanu. Patlaban jau virkne dažādu valstu banku ir brīdinājušas klientus, ka pārstās maksāt procentus par noguldījumiem vai arī sāks iekasēt maksu par tiem.
Reaģējot uz šādu finanšu sektora politiku, noguldītāji pievērsās vērtspapīriem. Pieprasījuma pieaugums noveda pie procentu likmju krituma, un jau tāpat zemās likmes daudzos gadījumos kļuva negatīvas. Kā liecina Deutsche Bank aplēses, šā gada februāra sākumā 25% Eiropas valstu vērtspapīru bija ar negatīvu likmi, bet gadu iepriekš tādu bija tikai 6,8% (JP MorganChase dati). Turklāt tirgū aizvien biežāk parādās arī korporatīvie vērtspapīri ar negatīvu ienesīgumu. Jāatceras, ka negatīvais ienesīgums no banku depozītiem pārcēlies arī uz kredītiem. Tā Dānijā bāzes procentu likme ir -0,65%, un šī iemesla dēļ iedzīvotājiem kļuvuši pieejami «negatīvie» kredīti.